PASAULE, KĀDA TĀ IR
Šī gada 10-ajā septembrī es ejot pa Via Salaria nonācu miera ostā, Utopijas republikā, kas atrodas astoņdesmit gadus uz austrumiem no Farasabinas. Ievērojis šejienes iedzīvotāju mundro garastāvokli, es tos iztaujāju, vaicādams pēc tik laimīgas dzīves iemesla, un viņi man stāstīja, ka tas viss pateicoties labiem likumiem un skolā gūtajai apmācībai...
Lai iemācītu jau mazus bērnus dzīvē pamanīt sīkumus, viņi spēlē sava veida spēli, kur vairākus sīkus priekšmetus, piemēram, trīs kviešu graudus, mazu monētu, zilu pogu... paslēpj dūrē. Plaukstu uz mirkli paver, tad sakļauj un bērnam jāizstāsta, kādus priekšmetus viņš redzējis. Jo vecāks bērns, jo spēle top sarežģītāka, līdz beidzot viņi visi uzzina, kā tiek izgatavotas to cepures un zābaki. Tāpat man pavēstīja, ka apgūstot spēju piešķirt vārdiem precīzu nozīmi, šie ļaudis guvuši panākumus arī darījumu terminu definēšanā, kā rezultātā šai zemē vairs nav nekādu nelikumību, saistītu ar akciju tirgošanu un finansēm, jo nevienu nevar apkrāpt.
Šis citāts ņemts no pagājušā gadsimta vidus dzejnieka Ezras Paunda grāmatas "Zelts un Darbs", taču pats princips, ko viņš apraksta - Realitātes Neizkropļotas Uztveres princips, - ir daudz senāks. Taču, pirms ķeramies klāt šo jautājumu skarošajiem tradicionālajiem daosu tekstiem, vēlos vēl nocitēt man tuvo netradicionālo daosu Henriju Deividu Toro:
"Savas ilūzijas un maldus mēs uztveram kā neapgāžamu patiesību, un tajā pašā laikā nespējam pieņemt apkārtējo realitāti. Ja ļaudis spētu uztvert realitāti nepastarpināti, un neieslīgtu maldos, tad dzīve - salīdzinot ar visu to, kas mums zināms, - būtu kā 1001 nakts pasakas. ... Dzīvojot ar aizvērtām acīm, pussnaudā, ietekmējoties no dažādo šovu teātra, ļaudis konsekventi uztver savu ikdienas dzīvi kā pierastu rutīnu, jo tā joprojām balstās tikai uz viņu pašu ilūzijām. Bērni, kuri spēlē dzīvi, izprot tās būtību un likumsakarības daudz skaidrāk, nekā pieaugušie, kuri nespēj to cienīgi dzīvot, toties uzskata sevi par kādas personiskas pieredzes, (patiesībā nemitīgu kļūdu) bagātiem... Ļaudis raugas uz realitāti kā uz ko ļoti tālu, ārpus apdzīvojamās telpas robežām, līdz Ādam un pēc pēdējā cilvēka. Mūžībā, protams, ir kas nezūdoši patiess un dižs, taču visi laiki, telpas un notikumi eksistē te un tagad. Un visa Dieva bezgalīgā varenība izpaužas tieši šai mirklī, nekad - nevienā citā mirklī, - nebūs dievišķāka nekā šobrīd. Savukārt mēs spējam uztvert patiesi cēlo un tīro, tikai pateicoties tiešai un nepastarpinātai apkārtējās realitātes uztverei un akceptēšanai."
No ķīniešu filozofijas Simts skolām līdz mūsu dienām izdzīvojušas tikai divas: konfūcisms un daoisms. Tās izturējušas gadu tūkstošu pārbaudi un izrādījušās Vispiemērotākās. Ķīnieši ir ļoti praktiski ļaudis - viņi nerespektē lietas, kas labi izskatās, bet kurām nav pielietojuma. Gan Austrumos vispār, gan konkrēti Ķīnā filozofijai nebija nozīmes, ja to nevarēja kā izmantot ikdienas dzīvē.
Rietumu filozofijas skolas, atrautas no ikdienas dzīves ir (vismaz no praktiķa redzes viedokļa) visai egocentriskas un nepraktiskas, taču vienlaikus tā pārblīvētas ar Argumentiem un Teorijām, tik ļoti iespiestas intelekta Prokrusta gultā, ka pārvērtušās par patīkamu, dažkārt arī izzinošu nodarbi snobiem. Tā visai piemērota tādiem kā Pūce, Trusītis, dažkārt arī I-ā, taču nekādi neder tādiem kā Pūks vai Sivēns. Rietumu filozofiskā doma kļuvusi par saujiņas tvīda žaketēs tērptu un pīpes kūpinošu koledžu profesoru (kuri to pasniedz, bet ne vienmēr paši dzīvo saskaņā ar to), un dažu viņu pārgudreļu studentu privātīpašumu, kuriem, kaut intelekts gandrīz pa ausīm ārā spiežas, salabot salūzušo zāles pļāvēju vai izmazgāt pašu drēbes ir par sarežģītu.
Tā nu rietumnieku gudrītis īgni ņurd: "Kam gan vajadzīga tā Austrumu filozofija?" Jo tam visam viņaprāt piemīt divi lieli trūkumi. Pirmkārt, tie sasodītie Austrumi paši par sevi ir kaut kas eksotisks, mistisks, savdabīgs un izsmalcināts, taču nelietderīgs. Otrkārt, tā ir vienkārši Filozofija. Kāda no tās jēga?
Un viņš pat neiedomājas, ka lielākā daļa no tā, ko šobrīd iemieso Praktiskie Rietumi, patiesībā ir aizgūts no Austrumiem. Pie tam mēs te vēl varētu piebilst, ka lauvas tiesu no tā devuši daosi, spilgti zinātnieki, izgudrotāji, mākslinieki un dabas pētnieki.
Piemēram, mums skolā māca, ka pirmo tipogrāfijas iespiedmašīnu izgudrojis Johans Gutenbergs, asinsrites sistēmu atklājis Viljams Harvijs, bet gravitācijas likumu formulējis, protams, sers Izāks Ņūtons. Un neviens pat neiespringst atcerēties, ka tas viss izgudrots un atklāts Ķīnā, pie tam ilgi pirms pieminēto kungu nākšanas pasaulē. Ķīnas kultūra pasaulei devusi mehānisko pulksteni, papīru (tai skaitā tapetes, tualetes papīru, papīra kabatas lakatiņus, papīra naudu un spēļu kārtis), daudzkrāsu druku, porcelānu, laku, fluoriscējošās krāsas, "burvju lākturi" (kinoprojektora priekšteci), vērpjamo ratiņu, ķerru, lietus un saulessargus, arklu, zirga iejūgu, sējmašīnu un kuļmašīnu, kompasu, seismogrāfu, zemes virsmas reljefa attēlošanu kartē un kartes pārklāšanu ar koordinātu sietu, reizrēķina tabulu, ķēdes pārnesumu, sūkni, kuģu korpusu iekšpuses sadalīšanu ar ūdensnecaurlaidīgām starpsienām, čugunu un tā pārstrādi tēraudā, iekarinātos tiltus, gaisa pūķus, deltaplānu, ar siltu gaisu pildītu gaisa balonu, izpletni, zvanu, dabasgāzes ieguvi no urbuma, ar butanu pildītos gāzes balonus (sākotnēji ar gāzi piepildīta bambusa caurule ar degli, ar kuras palīdzību ceļotāji gatavoja ēdienu, ja nebija kurināmā), saulesbrilles, impregnētu apģērbu, eskalatoru un šaujampulveri (ko atkklāja, lai cik tas ironiski skan, meklējot dzīvības eliksīru), eksāmenu etodi izglītībā un karjerā. Galma dāmu vajadzībām tika radīti sērkociņi, kas Eiropā nokļuva pēc tūkstoš gadiem. Divus tūkstošus gadu pirms eiropiešiem ķīnieši izpētīja un aprakstīja sniegpārslas struktūru, plankumus uz saules un saules vēju. Ķīnieši pirmie diagnosticēja un aprakstīja diabētu, avitaminozi, lika pamatus endokrinoloģijai, imunoloģijai, vairogdziedzera terapijai, anatomijai (aprakstot bungādiņas funkcijas un uzbūvi tad, kad lielākā daļa eiropiešu vēl zaru slieteņos mitinājās). Tāpat ķīnieši izstrādāja bioloģisko kaitēkļu apkarošanas metodiku lauksaimniecībā... Rādās, ka nu būtu pietiekoši uzskaitīts, lai varētu pielikt punktu un secināt ka šie ļaudis prata Novērtēt un
Pielietot lietas.
Diemžēl ir kas tāds, ko Rietumi nepārņēma no Austrumiem. Tas ir tradicionālais ķīniešu uzskats, ka zinātnei, ētikai un morālei jābūt savstarpēji cieši saistītām, un zinātne, kurai morāle ir sveša, būs nevis ceļš uz cilvēka un dabas vienotību, bet gan uz egoistisku neprātu. Acīmredzot tas būtu par daudz prasīts.
Atgriežoties pie Pūka un viņa draugiem, jāmin, ka pats zinātniskās vērošanas un analīzes princips liek mums atcerēties daosu atklāto Pūksprunguļu Spēli, kuru, kopš tā aprakstīta "Jaunā māja Pūka priedītēs", spēlē visā pasaulē (bet varbūt spēlēja arī pirms tam). Atceraties, kā Pūks mēģināja sacerēt dziesmu par čiekuriem, jo viņam bija uznākusi dziedamā reize.
Tikmēr viņš bija nonācis pie tilta. Zem kājām viņš, protams, neskatījās, tāpēc paklupa pret kādu sakni, un čiekurs no viņa ķepām iekrita ūdenī.
- Sasodīts, - norūca Pūks, kad čiekurs lēni iepeldēja patiltē, un gāja meklēt citu čiekuru, ko varētu apdziedāt. Bet tad viņš iedomājās, ka labāk būtu vienkārši skatīties upē, jo diena bija tik jauka un rāma. Tāpēc viņš nogūlās uz tilta un skatījās upē, kas lēni, lēni slīdēja garām... un pēkšņi... tas taču bija viņa čiekurs!
- Jocīgi, - nobrīnījās Pūks. - Es iemetu čiekuru tajā pusē, un čiekurs iznāca šajā pusē. Nez vai cits čiekurs arī tā darītu? - Un Pūks gāja pēc čiekuriem.
Nākamais tiešām darīja tāpat. Un citi nākamie arī. Tad Pūks iemeta ūdenī divus uzreiz un pabāza galvu zem tilta šķērskoka, lai paskatītos, kurš izpeldēs pirmais. Viens izpeldēja, bet, tā kā abi bija vienāda lieluma, Pūks nezināja, vai šis bija tas, ko viņš gribēja redzēt izpeldam pirmo un vinnēt, vai arī otrs. Tāpēc nākamo reizi viņš iesvieda ūdenī vienu lielu un vienu mazu čiekuru. Lielais izpeldēja papriekšu, kā Pūks bija paredzējis, un mazais izpeldēja pēc tam, kā Pūks arī bija paredzējis, tātad viņš bija vinnējis divreiz. Kad viņš gāja uz mājām launagā, viņš bija vinnējis trīsdesmit sešas un zaudējis divdesmit astoņas reizes, kas nozīmēja, ka viņš bija... ka viņš bija... Vārdu sakot, atņemiet no trīsdesmit sešiem divdesmit astoņi, un jūs zināsit, kas tur ar viņu bija. Tikai nesāciet atskaitīt trīsdesmit seši no divdesmit astoņiem.
Tā sākās spēle, ko, tās izgudrotājam Pūkam par godu, sauca Pūksprunguļi un ko viņš ar saviem draugiem bieži spēlēja mežmalā uz tilta. Un čiekuru vietā viņi meta upē sprunguļus, tāpēc ka tos bija vieglāk atšķirt.
Pirmajā acu uzmetienā - nekas īpašs, taču te varam saskatīt daosu tīrās, nesapurgātās zinātnes pamatprincipus: nejaušs gadījums, vērojošs, izprast gribošs prāts, pamatprincipu konstatācija, šo principu pārbaude eksperimentā, nepieciešamo materiālu sameklēšana, rezultātā labi zināmu priekšmetu jauns pielietojums. Lieliski, vai ne? Galu galā Pūks ir viens Varens Lācis!
Un te jau nonākam pie pamatdomas: Vērošana ir svarīgāka par atklāšanu. Vēl paliek jautājums par Gudru un Labklājīgu dzīvi. Un arī te Rietumi varētu šo to pamācīties no Austrumiem. Piemēram, kāda veida Praktiskas Zināšanas māca mūsu skolās?
"Aplokā ganās trīs simti govju. Aploka vārti ir atvērti un katru minūti pa tiem iziet divas govis. Cik govis būs palikušas aplokā pēc pusotras stundas?"
Šāda veida uzdevumi, kā mums skaidro, būs visai noderīgi pēc mācību iestādes absolvēšanas - tie palīdz mums risināt ikdienas praktiskos jautājumus, ideālajā gadījumā māca atšķirt patieso no nepatiesā. Taču atgriezīsimies pie govīm. Ja jums bijusi kaut mazākā saskare ar šiem ragulopiem, tad zinat, ka govis nekad neies pa vārtiem pāros un ar minūtes intervālu. Vai nu dosies viss ganāmpulks, vai arī tās turpinās mierīgi ganīties aplokā. Tāpēc, visdrīzākais, ja atvērs vārtus un tajos neviens nestāvēs, pēc desmit minūtēm aplokā nebūs vairs nevienas govs. Taču ja jūs to pateiksiet pasniedzējam, saņemsiet neapmierinošu atzīmi, jo jums neesot taisnība. Te parādās atšķirība starp Skolu un Dzīvi. (Un, ja šo atšķirību nepamanāt mācību procesā, atliek tikai pagaidīt skolas absolvēšanu.)
Ja pamēģinātu izvilkt daosu dzīvotprasmes apmācības metodikas esenci, mēs varētu definēt: Vērojiet, Seciniet un Pielietojiet. Vērojiet apkārt esošo. Vērojiet, aizmirstot, cik nu tas ir iespējams, visus līdzšinējos priekšstatus un iemācītās koncepcijas. Ideālajā gadījumā - uztveriet visu tā, it kā tā būtu pirmā reize, jaunatklājums. Saskatiet novērotajā tā būtību, vai, kā teicis Lao Dzi: "Saskatiet vienkāršo sarežģītajā". Lai izpratu, izmantojiet intuīciju un loģiku (vēl viena atšķirība starp Uztverošu Kopumā un Tehnisko Kreiso Puslodi). Meklējiet kopīgo, ielāgojot raksturīgāko un līdzīgo. Pētot dabas likumus, jūs redzat kā tie darbojas. Pēc tam sākat izmantot šos likumus, pēc iespējas nemēģinot ko mainīt un nepiepūloties, lai uzzinātu vairāk un sasniegtu nepieciešamo, taču ne vairāk par nepieciešamo.
Iegūstot pieredzi Vērošanā, Secināšanā un Pielietošanā, jūs sajūtat zināma veida taku savā priekšā (vai arī sevī, vai gan tur, gan tur), kas ved uz aizvien labāku pasaules izpratni. Iespējams, dažbrīd sajutīsities Citā Realitātē, līdzīgā Toro pieminētajām 1001 nakts pasakām, taču tas nav tā. Patiesībā jūs sākat pieņemt Dzīvi tādu, Kāda Tā Ir, sākat apkārtējo izprast aizvien dziļāk nekā jebkurš, kurš apgalvo, ka dzīve ir tāda. Un atšķirība starp šiem diviem uztveres skatu punktiem var izrādīties visai ievērojama.
Neraugoties uz to, zināmā mērā šīs citas realitātes veidols var izrādīties visai precīzs. Jo, sākot sekot Dao, iet Ceļu, jūs pametat Vai/Vai telpu un ieejat Divu dimensijā. Kā Lao Dzi izsakās "Daodedzin" pirmajā nodaļā, daudzi nespēj sekot Dao, jo tā ieslīguši savā Vai/Vai, ka nespēj to saskatīt:
Dao, ko iespējams apjēgt,
Nav mūžīgi esošais dao,
Vārds, ko iespējams izteikt,
Nav mūžībai sacītais vārds,
Debess un zemes sākumu nevar izsacīt vārdos.
Vārdos izsakāmais ir visu radību māte.
Tas, kas no iekāres brīvs, nojauš to dziļāko jēgu;
Tas, kam ir iekāre, zina vien pieredzēto.
Abiem tiem cēlonis viens, vien vārdi un izpausmes šķiras.
Kopīgo abiem dēvē par slēpto, par to, kas nav jutekļiem tverams.
Tas, kas ir apslēpts zem slēptā, ir vārti uz dziļāko jēgu.
Citiem vārdiem sakot, Dao ir gan tas, gan tas, tāpēc gan tie, kas meklē saturu, ignorējot formu, gan tie, kas saskata formu, bet ignorē visu, kas aiz veidola, zina labākajā gadījumā pusi. Ne Garīguma meklētāji, kuri ignorē materiālo pasauli, ne Reālisti, smīkņājoši par garīgo, nav spējīgi apjēgt Dao un sekot tam. Bet jūs varat.
- Ak, man galva sareiba, cik gudri tas viss... - aiz muguras teica Sivēns, visu šo laiku mēģinot ko salasīt man pāri plecam.
- Es pārāk aizrāvos?
- Bet vai to visu nevar izskaidrot tikpat labi, taču kā savādāk?
- Nezinu vis, taču pamēģināšu...
Daoisms nav nekāds mistiķu dzīves veids, kas paģēr noliegt materiālo formu pasauli, kā to laiku pa laikam mēģina mums iestāstīt dažs labs zinātnieks (un, nenoliegšu, arī dažs labs daoss). Pat Lao Dzi, viens no grūtāk izprotamajiem daosiem, rakstīja: "Godā pasauli kā sevi." Daosam pasaules materiālā satura un likumu noliegšana rādās nepieļaujama galējība - bez nāves nav dzīves. Tā vietā daoss teiktu: "Pētiet apkārtējās pasaules likumus, izprotiet tos, dzīvojiet saskaņā ar tiem". Tā apgūsiet mērenības, savaldības, līdzjūtības un tālredzības principus ne tikai kā sadzīviskas uzvedības normas, kā arī iemācīsities uztvert dzīvi tādu, kāda tā ir, nepaliekot tikai faktu par to apkopošanas līmenī; apgūsiet māku dzīvot saskaņā ar Dao, Ceļu (kam nav nekā kopīga ar pašapmierināto un aprobežoto "garīguma" meklētāju fanātisko misticismu). Un sāksiet dzīvot dabiski nepiespiesti, bez piepūles un saspringuma.
- Kā tagad, Sivēn?
- Bet vai var arī kādu jauku pastāstiņu?
- Jā. To varētu gan.
- Pastāstiņu? - ievaicājās Pūks, atverot acis.
- Gribētos dzirdēt ko interesantu, kādu atgadījumu, - teica Sivēns.
- Es arī to gribētu, - teica Pūks. - Man jau apnika, gribu kādu pastāstiņu.
- Gribi... Nu ja, nost ar apnikumu. Atcerieties, mēs tikko kā runājām par vērošanu, dabiskumu un neiespringšanu... Vēlaties dzirdēt par Veco Viedo un zirgu?
- Varbūt gribam. Tā jau uzreiz nevar zināt, - teica Pūks, - kamēr nezini, par ko stāsts.
- Tev taisnība. Nu lūk...
Reiz pie ieskrietuves šaurā, līkumotā ieliņā, kāds bija piesējis nemierīgu zirgu. Katru reizi, kad cilvēki mēģināja tam paiet garām, zirgs meta pakaļu gaisā un spēra. Visai drīz ap to bija salasījies krietns ļaužu pūlītis, kuri uztraukti apspriedās, kā lai tagad iet pa šo ieliņu. Piepeši viens iesaucās: "Nāk Vecais Viedais! Tas nu gan zinās, ko darīt!"
Pūlis izbrīnā skatījās, kā Vecais Viedais rimti ap stūri iegriežas šķērsielā, palūkojas uz zirgu, uz ļaudīm, kuri netiek tam garām, pagriežas un turpina ceļu pa bakus ieliņu.
- Kā redzat, - es teicu, - Vecais Viedais dzīvoja saskaņā ar u-vei principu, jeb Bez Iespringuma. Tas ir tas, ko mēs varam iemācīties, kā daosi saka, vērojot ūdeni.
- Ūdeni? - izbrīnījās Sivēns.
- Kad ūdens straume sastop savā ceļā akmeņus, tad nevis pūlas tos pastumt mmalā vai sagrāut, bet pat nedomā par tiem. Ūdens vienkārši applūst tiem apkārt. Un to darot jautri burzguļo. Ūdens ir Tas, Kas Ir, darbojoties neiespringstot.
- Es laikam ko palaidu garām, - teica Pūks.
- Palaidi kaut ko Kur? - es vaicāju.
- Pastāstiņā...
- Ak to. Vecais Viedais vienkārši saprata, ka pa šo ieliņu būs grūti iziet, un ka iet var pa blakus ieliņu, nedomājot, kā tikt galā ar satrakojušos zirgu.
- Nu labi. Bet kāpēc citi to nesaprata?
- Jā! Kāpēc citi nē?
- Es vispār pa to ieliņu neietu, - klusi nopīkstēja Sivēns. - Vienalga, vai tur zirgs, kaza, suns vai kas... Vienalga kas.
- Bet kāpēc pārējie...
- Mīļais Pūk, - teica Pūce, noplanējot uz mana rakstāmgalda. - Šāda veida problēmās nākas ņemt vērā iesaistīto Fiziskos Parametrus un Intelekta Koeficientu.
- Es nezināju, ka tie tur arī bija, - Pūks saguma, berzējot ausi.
- Redzi, - Pūce visai īgni turpināja, - konkrētā ieliņa bija šaura, zirgs bija liels, pie tam tas bija Neadekvāts.
- Ne ade kvā kas?
- Tas spārdījās. Vecais Viedais saprata, ka spraukties tam garām būtu Bezjēdzīgi...
- Pūce, to jau mēs zinām, - es teicu. - Lieta tāda...
Ai, nu labi. Pietiks ar pastāstiņiem. Labāk aplūkosim nākošo principu.
Vērojot apkārtējo pasauli, jūs galu galā pamanīsiet, ka viss - arī tas, ko kāds dēvēs par "sliktu", - dod veiksmi. Ja vēlaties apgūt veiksmes dabiskos pamatprincipus, jums jāaizmirst dalījums "labajā" un "sliktajā", bet visu jāpieņem tādu, kāds tas ir. Tas nenozīmē, ka jāaizmirst morāli un veselo saprātu; tas vienkārši nozīmē...
Te būs pāris piemēri.
Pirms daudziem daudziem gadsimtiem imperatore Si Linči, uzklausījusi ierēdņu žēlabas, ka kaut kādu sasodītu tauriņu kāpuri aprij koku lapas rezidences dārzā, nolēma pati palūkot, kas tur īsti notiek. Viņa ilgi vēroja, kā šie kāpuri auž no mirdzošiem diegiem savas kūniņas, un izdomāja, ka no šiem diegiem varētu pamēģināt aust audumu. Viņas intereses, secinājumu un turpmāko eksperimentu rezultātā radās visvērtīgāais no dabiskajiem audumiem - zīds.
Pirms kādiem četrdesmit gadiem, atgriežoties no pastaigas ārpus pilsētas, šveiciešu inženieris Džordžs de Mestrels (George de Mestral) bija nepatīkami izbrīnīts, konstatējot, ka apģērbā ieķērušies gana daudz kaut kāda auga dzelknīši. Lielākā daļa ļaužu iztīrītu drēbes un aizmirstu, taču viņš sāka pētīt, kā gan šie dzelksnīši ieķeras un turas. Papētījis tuvāk, konstatēja, ka dzelkšņi noklāti ar milzumu mazmazītiņu lokanu āķīšu, kuri aizķēruši auduma diegu cilpiņas. Un, eksperimentējot ar novēroto, inženieris izveidoja velcro (no velvet crochet) jeb velvet hook saķeres tehnoloģiju, kuru tagad visā pasaulē izmanto apģērba, apavu u.c. aksesuāru aizdarē, izmantojot t.s. "lipekļus".
Pretēji izsenajam apgalvojumam, ka "visu izgudrojumu pamatā ir nepieciešamība", īstais jaunatklājumu pirmavots ir Novērošana un Iztēle. Lielāko daļu izgudrojumu un jaunatklājumu mums devuši bērnišķīgi nepastarpināti, zinātkāri, radoši apkārtējās pasaules vērotāji, kuru skatu neaizmigoja un neierobežoja spriedelējumi par "iespējams" un "neiespējams", "labs" un "slikts". Piemēram, teleskopa princiu atklāja dzīvespriecīgu bērnu pulciņš, kuri rotaļājās ar briļļu darbnīcas atkritumos atrastām bojātām lēcām. Viņi atklāja, ka novietojot tās nevis blakus, katru pretī savai acij, bet gan vienu aiz otras (visiem pieaugušajiem bija skaidrs, ka tā nedara), tāli priekšmeti saredzami pavisam tuvu. Kad to nejauši padzirdēja kāds itālis Galileo Galilejs, viņš nevis īgņojās, ka tā lēcas neliek, bet gan salika...
Nedalot apkārtējo "labajā" un "sliktajā", jūs spējat daudz labāk atšķirt un izmantot To, Kas Ir. Piemēram, ja kāds mazliet pārāk daudz uzēdis lācis nejauši iesprūdis jūsu namdurvīs... jūs varat visai ērti izmantot tā kājeles, lai uz tām žāvētu veļu (pirms tam, protams, kājeles nomazgājot). Un lai izietu no mājas un atgrieztos tajā, lieliski var izmantot otru izeju.
- Vai tā ir Pūce, kas trokšņo blakus istabā? - es ievaicājos. - Interesanti, ko viņa tur?...
- Viņa gatavojas kļūt par diktoru radio, - teica Sivēns. - Un tagad vingrinās ar Trusīti
- Ja? Iesim paklausīties, kā viņai veicas. Tas varētu būt interesanti.
- Dāmas un kungi, - skandēja Pūce. - Īsteni inte... inteprocesuālam baudījumam...
- Saki: in-te-lek-tu-āl-a pro-ce-sa, - iebilda Trusītis.
- Čau, Pūce, - es teicu. - Nu, un ko tad tu te taisies reklamēt?
- Profesora Pedburi Šrēdeda ozolu.
- O! Profesora? Ēē... tu teici ozols vai osols?
- Ozols.
- Sapratu. Tādā gadījumā arī vārdam "inteprocesuāls" nav ne vainas.
- Paklau, Pūce... Vai tu patiesi vēlies ar to nodarboties? Rekamēt kaut ko, kas nevienam, izņemot tā izgatavotāju, nav nepieciešams, slavēt ko neesošu un tā tālāk?
- Es domāju, - teica Pūce, - ka ar manu balsi...
- Jā, tavs balss tembrs... Bet tu taču vari to izmantot daudz lietderīgāk. Protams, ka tā īsti nav mana darīšana, taču, ja es tev varētu izskaidrot patieso reklāmas būtību... Es pat zinu kā: atskaņošu tev vienu ierakstu, ko veicu, kad vēl strādāju par reportieri un nodarbojos ar žurnālistisko pētniecību. Lūk, kur tas ir. Un tagad paklausies - te intervēju Amerikas Tabakas Reklāmas Padomes priekšsēdētāju Sliku Rasmussenu...
"- Slika kungs, daudzi pamanījuši, ka kaut arī šobrīd tabakas reklāmās praktiski nerāda smēķējošus cilvēkus, tur nevar arī redzēt ne pelnutraukus, ne dūmus, ne tabakas pelnus, kam ir visciešākā saistība ar jūsu produkciju. Esmu pārliecināts, ka nekad nepparādīsiet arī ne onkoloģiskās palātas, ne plaušu operācijas... Tāpēc, vai jūsu reklāmu fonā figurējošie kristāldzidrie kalnu strauti, sniegotās virsotnes, no veselības un enerģijas vai pušu plīstošie kovboji un slēpotāji... vai tas viss av tikai triks... kas maldina un dezinformē patērētāju? Ko jūs par to sakāt?
- Pirmkārt aizrādīšu, jaunais cilvēk, ka pēdējos gados pār amerikāņu publiku kā lavīna gāžas publikācijas, kuras apgalvo, ka tabaka esot vistiešākais dažādu veselības traucējumu iemesls. Taču vēlos norādīt, ka lielāko tiesu šiem apgalvojumiem nav nekādu reālu pierādījumu. Viss, ko mēs vēlamies, ir tikai izlīdzsvarot informāciju, un parādīt mūsu produkciju izdevīgākā, patiesākā gaismā, nesaistītu ar šādiem nenopietniem apvainojumiem. Es pats ilgus gadus smēķēju un man nekad (khm) nav bijis nekādu veselības problēmu, kaut mazliet saistītu ar šo patīkamo, nomierinošo relaksējošo paradumu (khe). Na nekā, uzsveru, nekā (khe-khe) tik tāla no patiesības (khe) kā šie no pirksta izzīstie (khe-khe-khe) apgalvojumi... Vai jūs nevarētu uz brīdi izslēkt savu diktafonu?"
- Saprati, Pūce?
- Iespējams, - Pūce dziļdomīgi teica, - ka varbūt man tomēr pievērsties akadēmiskajai karjerai un kļūt par mācību spēku Universitātē?
Varbūt. Bet varbūt nē. Diemžēl mēs neesam visai pārliecināti, ka Pūce būs nenoliedzami vērtīgs augstskolas mācību spēku papildinājums, jo Pūcei piemīt viens izteikts trūkums: viņai ir Imidžs, Loma, kuru tā pastāvīgi cenšas uzturēt. Savukārt Lomas uzturēšana paredz iekļaut Sevi - tātad iejaukties - Tā, Kas Ir, izpratnē. Taču, ja nav skaidrības Tā, Kas Ir, izpratnē tad kā gan lai mēs to izprotam un pieņemam? Un ja nevari izprast, tad kā gan vari Mācīt?
Te der atcerēties, kā Trusītis atrada Kristofera Robina zīmīti "IZGAIS. DRIZNAKS. AIZŅEMC. DRIZNAKS. K.R.", un aiznesa to Pucei, lai dzirdētu Viedu Izskaidrojumu...
Pūce paņēma Kristofera Robina zīmīti un nedroši paskatījās uz to. Viņa prata uzrakstīt pati savu vārdu Puce, un vēl viņa prata uzrakstīt Otrdiena tā, ka varēja saprast, ka tā nav Trešdiena, un viņa varēja arī diezgan brīvi lasīt, ja neviens neskatījās viņai pār plecu, visu laiku prasīdams: - "Nu!" - un vēl viņa varēja...
- Nu? - prasīja Trusītis.
- Jā, - Pūce pamāja visai Gudri un Dziļdomīgi. - Es redzu, ko tu ar to gribi teikt. Neapšaubāmi.
- Nu, un?
- Pareizi, sacīja Pūce. - Precīzi. - Brīdi padomājusi, viņa piebilda: - Ja tu nebūtu atnācis pie manis, man vajadzētu iet pie tevis.
- Kāpēc? - jautāja Trusītis.
- Šī paša iemesla dēļ, - atbildēja Pūce, neskaidri cerēdama uz kaut kādu izskaidrojošu mājienu.
- Vakar no rīta, - nozīmīgi teica Trusītis, - es gāju pie Kristofera Robina. Viņa nebija mājās. Pie durvīm bija piesprausta zīmīte.
- Šī pati?
- Nē, cita. Bet saturs bija tas pats. Ļoti savādi.
- Jā, savādi, - sacīja Pūce, atkal ieskatīdamies zīmītē, un uz brīdi viņai radās dīvaina sajūta, ka Kristofers Robins ir kaut ko saplēsis driskās. - Ko tu darīji tālāk?
- Neko.
- Tas bija labākais, ko tu varēji darīt, - Pūce gudri teica.
Kā Pūce bija paredzējusi, Trusītis atkal prasīja: - Nu?
- Pareizi, - sacīja Pūce.
Kādu laiciņu Pūce vispār nevarēja eko domāt, bet tad gluži negaidot viņai atausa ideja.
- Trusīt, - viņa teica - pasaki man vārdu pa vārdam, kas bija rakstīts pirmajā zīmītē. Tas ir ļoti svarīgi. No tā atkarīgs viss pārējais. Vārdu Pa Vārdam, kas bija Pirmajā zīmītē.
- Bet tur viss bija vārdu pa vārdam tāpat kā te.
Pūce paskatījās uz viņu un iedomājās, vai labāk nenogrūst Trusīti no koka zemē, bet, juzdama, ka to viņa vienmēr vēl paspēs izdarīt, mēģināja vēlreiz izdibināt, par ko ir runa.
- Vārdu pa vārdam, lūdzu, - viņa sacīja, it kā Trusītis viņai neko nebūtu atbildējis.
- Tur bija rakstīts: "IZGAIS. DRIZNAKS." Tāpat kā šoden, tikai šodien vēl pierakstīts klāt: "AIZŅEMC. DRIZNAKS."
Pūce atviegloti nopūtās.
- Ahā, - viņa teica. - Nu man tā lieta ir skaidra.
- Jā, bet kur ir Kristofers Robins? - sacīja Trusītis. - Tas ir pats galvenais.
Pūce atkal ielūkojās zīmītē. Personai ar viņas izglītību to izlasīt bija nieka lieta. "IZGAIS. DRIZNAKS. AIZŅEMC. DRIZNAKS." Kas gan cits ai zīmītē būtu!
- Man ir pilnīgi skaidrs, kas noticis, mīļo Trusīt, - Pūce sacīja. - Kristofers Robins ir izgājis ar Driznaku. Viņi abi ar Driznaku ir aizņemti. Vai tu šajās dienās esi saticis Mežā Driznaku?
Kā redzam, analizējot noslēpumaino zīmīti, Trusītis ne ar ko nebija labāks par Pūci, jo arī viņam ir konkrēta Loma - par/situāciju/atbildīgais/organizators, - no kuras viņš nespēj atteikties, rezultātā radot lielu ņegu un jucekli, tā vietā, lai apsēstos un padomātu. Tam, diemžēl, viņam nemaz neatliek laika.
- Sveiks, Pūk, - teica Trusītis.
- Sveiks, Trusīt, - Pūks sapņaini atsaucās.
- Tu pats izdomāji šo dziesmu?
- Jā, es, - atbildēja Pūks. - Es gan neprotu īsti domāt, - viņš pazemīgi sacīja, - un tu jau zini, Kāpēc, bet reizēm man tas vienkārši uznāk.
- Ā, - teica Trusītis, kurš nekad negaidīja, lai viņam kas uznāktu, bet gāja un uznāca pats. - Es tikai gribēju uzzināt, vai tu neesi redzējis Plankumaino Zālesēdāju Driznaku?
- Nē, - atbildēja Pūks. - Neko tādu. Bet es nupat redzēju Tīģeri.
- Tas mums neko nedod.
- Protams, - piekrita Pūks. - Man arī tā liekas.
- Vai Sivēnu tu esi saticis?
- Jā, - Pūks atbildēja. - Bet arī tas mums droši vien neko nedod, - viņš lēnīgi piebilda.
- Atkarībā no tā, ko viņš ir redzējis.
- Viņš ir redzējis mani, - teica Pūks.
Trusītis nosēdās zemē blakus Pūkam, bet, iedomājies, ka tā viņš neizskatās pietiekami cienīgs, atkal piecēlās.
Viena no daudzajām spējas uztvert Dzīvi Kāda Tā Ir priekšrocībām slēpjas apstāklī, ka vērojot un secinot mēs varam atrisināt problēmas. Beigu beigās, kā mēs vispār varam kam rast risinājumu, ja nezinām, kas tas īsti ir? Pie tam pats labākais laiks grūtību konstatēšanai ir to rašanās brīdis, jo lielu problēmu iemesls parasti ir nespēja pamanīt sīkumus to rašanās momentā. "Grūtības visvieglāk novērst pirms to dzimšanas", un "Sakārto, pirms radies haoss", - rakstīja Lao Dzi. Citiem vārdiem sakot, labāk novērst slimības iemeslu, nekā ārstēt jau nopietnu kaiti. Diemžēl vērotnespējīgajā rietumnieku sabiedrībā pieņemts sīkas problēmas ignorēt līdz brīdim, kad tās pieņem draudošus apmērus, un tad sākas panika.
"Trauksme! Neprātīgais tirāns Tāds Un Tāds apdraud pasauli! Mums viņu jāapstādina, pat ja šī cēlā mērķa labā nāksies ziedot pusmiljonu civiliedzīvotāju dzīvību, lai glābtu pārējos!"
Pag, pag, nesteigsimies... Kas viņam pārdeva bruņojumu? Mēs. Kas apmācīja viņa armiju un drošības dienestus? Mēs. Kas viņam pārdeva nepieciešamās izejvielas un tehnoloģijas? Mēs. Kurš viņu atbalstīja daudzus gadu desmitus gan finansiāli, gan politiski tikai tāpēc, ka viņš naidojās ar mums netīkamo kaimiņu tirānu? Mēs. Kurš visu šo laiku ignorēja tirāna izrīkošanos ar opozīciju, represijas pret pavalstniekiem? Kurš nepievērsa ne mazāko uzmanību viņa kareivīgajai ārpolitikai? Mēs. Tad ko gan mēs gaidījām?
Visgrūtākais problēmu pamanīšanā-brīdī-kad-tās-rodas ir tur, ka sākumā tās ne vienmēr ir problēmas. Cilvēki, nespējot izprast situāciju kopumā, bieži pārvar grūtības tur, kur to nemaz nav, šajā procesā tās radot, vai arī nenozīmīgus sīkumus pārvēršot par problēmām. Jebkuras problēmas (vai ne-problēmas) pārspīlēšana ir visai raksturīga Rietumu reakcija uz reālām vai iedomātām grūtībām. Te izpaužas neracionāla, emocionāla pieeja, tendence jebkuru problēmu uztvert kā draudus savai eksistencei, kurus jāapkaro līdz pēdējam elpas vilcienam. Austrumos šādu pieeju uzskata, maigi sakot, par ļoti nenobriedušu. Nu jūs jau zināt: maksimālisms, neapdomība, pārcentība, lieka enerģijas tērēšana... Kā ķīnieši saka: "tas pat čūskai kājas piezīmēs".
Tātad, pirms risināt problēmu ir jānoskaidro, vai tā maz ir problēma. Tas patiesi ir kas slikts, jeb tikai mums tā liekas? Senie daosi šim jautājumam pievērsās visai nopietni. Lūk, mazliet saīsināts fragments no kādas Ļu Aņa (Liu An), kurš pazīstams arī kā Hui Naņdzi, fabulas, par ko arī mums ir vērts padomāt:
"Uz pakalna esošajās vecā cietokšņa drupās dzīvoja sirmgalvis ar savu dēlu. Viņu vienīgais vērtīgais īpašums bija zirgs.
Reiz zirgs aizbēga. Kaimiņi nāca ciemos pie sirmgalvja, izteikt līdzjūtību.
- Kāda milzu nelaime jūs piemeklējusi! - tie izsaucās.
- Kāpēc jūs tā domājat? - vaicāja sirmgalvis.
Nākošajā dienā zirgs atgriezās dzimtajā steliņģī, atvedot sev līdzi vairākus savvaļas zirgus. Sirmgalvis ar dēlu tos sadzina aplokā. Nepaspēja ne atvilkt elpu, kā mainiņi jau bija klāt.
- Kā jums ir laimējies! - viņi cits caur citu runāja.
- Kāpēc jūs tā domājat? - vaicāja sirmgalvis.
Nākamajā dienā dēls mēģināja iejāt vienu no jauniegūtajiem mustangiem, taču nokrita un salauza kāju. To padzirdējuši, kaimiņi atkal bija klāt.
- Kāda milzu nelaime jūs piemeklējusi! - tie izsaucās.
- Kāpēc jūs tā domājat? - vaicāja sirmgalvis.
Pēc pāris dienām ieradās vervētāji un aizveda karadienestā visus ciema jaunekļus, sargāt tālās robežas no ziemeļu barbariem. Daudzi no viņiem tā arī mājās neatgriezās. Taču sirmgalvja dēlu armijā nepaņēma, jo viņš bija salauzis kāju."
Arī Džuan Dzi par to domājis:
"Reiz, kad kņazs Huans brauca gar purvu, uz ceļa viņa priekšā parādījās purva gars. Kņazs vaicāja savam kaujas ratu kučierim Kuaņ Čuņam.: Vai ko redzi uz ceļa?
- Ceļš ir tukšs kā izslaucīts, manu pavēlniek, - atbldēja Čuņs.
Kad kņazs ieradās rezidencē, viņš savārga, tā runa kļuva nesakarīga. Vairākas dienas viņš necēlās no gultas. Tad pie viņa ieradās tā padomnieks Huans Kaoao.
- Kā gan meža gars jums varēja kaitēt? - viņš jautāja. - Jūs pats sev kaitējat. Ja jūsu dzīvības enerģiju nomāks bailes par nezināmām nepatikšanām, jūs varat nopietni saslimt.
- Bet gari taču eksistē? - vaicāja kņazs.
- Protams, ka eksistē. Pie mazajiem kalnu ezeriem mājo Li, ugunsgrēkos - Čens, putekļu vērpetēs - Leitins. Ziemeļaustrumu ieplakās mājo Peia un Valuņs. Ziemeļrietumu ieplakās var sastapi I Janu. Pie upē mājo Vansjans, pakalnos - Sins, kalnos - Kuai, brikšņos - Fanhuans. Bet purvos var sastapt Veitou.
- Izstāsti, kāds izskatās Veitou, - pavēlēja kņazs.
Platumā Veitou ir kā kaujas rati, bet augstumā sniedzas līdz to asij. Mugurā tam violets halāts un galvā sarkana cepure. Viņš ciest nevar garām braucošo ratu čīkstoņu un grabēšanu un, kad to izdzird, spiež sev ausis ciet. Tas, kurš ieraudzīs Veitou, kļūs par dižu valdnieku un gūs milzu panāumus.
- Tieši viņu es redzēju! - izsaucās kņazs. Viņš piecēlās gultā sēdus, sakārtoja apģērbu un sāka sieties. Pret vakaru kņazs jau bija vesels."
Te vēl fragments no Džuan Dzi darba, kurā tas kā piemēru izmanto epizodi no visai raibās Kun Fudzi (Konfūcija) dzīves:
"Starp Čeņ un Cai kņazistēm ritēja karš, un Kun Fudzi nejauši gadījās izpostītajā zemē starp abām karojošajām armijām. Septiņas dienas viņš neko, izņemot grūbu zupu, neēda, taču, par spīti nogurumam, laiku pavadīja spēlējot cītaru.
Pagalmā divi viņa skolnieki apsprieda situāciju, kurā nonācis gan skolotājs, gan viņi. "Divas reizes Skolotājam nācās bēgt no Lu kņazistes. Vienu reizi knapi paspēja laikus pamest Vei teritoriju. Kad Sun zemēs viņš atpūtās zem koka, to viņam gandrīz uzgāza virsū. Viņš cieta trūkumu gan Šen, gan Džou kņazistēs. Tagad viņš ir uz robežas starp Čeņ un Cai, un nav kur dēties. Tik daudz reižu viņš varēja iet bojā vai tapt iesodzīts, taču tagad mierīgi spēlē cītaru un dzied! Cik vieglprātīgi!"
Viņu sacīto citi skolnieki atstāstīja Kun Fudzi. Viņš nolika cītaru sev blakus un teica: "Viņi spriedelē kā maziski ļautiņi. Pasauciet tos šurp, man ar viņiem jāparunā."
Abi skolnieki ieradās pie Skolotāja.
- Skolotāj, - teica viens no viņiem, - mēs esam satraukušies par jūsu izturēšanos. Ja ņem vērā apstākļus, kādos esam nonākuši, tā mums liekas vairāk nekā dīvaina.
- Vai patiesi? - atbildēja Kun Fudzi. - Kad cilvēks dzīvo saskaņā un harmonijā ar Debesu Ceļu, viņš nevar negūt panākumus. Kad viņš atsakās no Debesu Ceļa, viņš nevar neciest zaudējumus. Iedziļinoties sevī es redzu, ka dzīvoju harmonijā ar Debesu Ceļu. Man ir principi, kas ļauj mierīgi pārdzīvot tās šaušalīgās jukas, kas pārņēmušas šīs zemes. Un jūs vēl uzdrošinaties apgalvot, ka esmu neapskaužamā stāvoklī! Protams, šobrīd pieciešu zināmas materiālas grūtības, toties neesmu zaudējis man piemītošo Dzīvotprieku un Tikumību. Priedes spēks izpaužas tieši ziemā, kad to klāj ledus un sniegs. Esmu pateicīgs pārbaudījumiem, kas mani skāruši, jo tieši tie man ļauj sajust, cik esmu laimīgs un kā man veicas.
To pateicis, viņš paņēma cītaru un sāka spēlēt.
Pirmais skolnieks sāka dejot līdzi cītarai.
- Es iepriekš nesapratu, cik debesis ir zilas un cik zeme ir zaļa! - izsaucās otrais."
Vai vienmēr labais ir "labs"? Vai vienmēr sliktais ir "slikts"? Pieņemts uzskatīt, ka labi, ja cilvēks ir skaists. Taču atcerēsimies, cik daudziem cilvēkiem fiziskais skaistums ir sagrāvis pašu un apkārtējo dzīves. Pieņemts uzskatīt, ka slikti ir būt neglītam. Tačū atcerēsimies, cik daudziem cilvēkiem viņu fiziskie trūkumi ļāvuši koncetrēties uz daudz svarīgākām problēmām, gūt panākumus kādā Īpašā jomā - bieži vien iegūstot neatkārtojamu personības pievilcību tieši šāda darba procesā. Pieņemts uzskatīt, ka labi ir būt jaunam, spēcīgam un veselīgam. Taču pārāk bieži redzam, ka jauni un enerģiski ļaudis, nesaprotot, kā ir būt vecam un nevarīgam, iznieko savu dzīvi baudās, līdz jau Ir Par Vēlu. Pieņemts uzskatīt, ka slikti ir būt vājam un slimīgam. Taču daudzi tikai šādā situācijā spēj rast spēkus pārvērtēt dzīvi, uzlabojot veselību un gūstot panākumus. Neglītums, slimības, vājums var dot daudz ko vērtīgu tiem, kas spējīgi no tā mācīties. Pieņemts uzskatīt, ka ilgi dzīvot ir kas labs. Taču pārāk daudzi visu savu ilgo mūžu pavada, sēžot pie televizora un ar savu laulāto jau desmittūkstošo reizi apspriežot, ko pirms četrdesmit gadiem nejauku pateikusi kaimiņiene Ģertrūde. Daudzi Diži Cilvēki ir miruši visai jauni, taču ir Dzīvojuši katru sava īsā mūža mirkli. Un pat nāve, kā to norāda Džuan Dzi, ne vienmēr noteikti ir ļaunums:
"Kā lai zinu, ka pārspīlēta dzīvotgriba nav maldi? Vai varu būt pārliecināts, ka cilvēks, kurš ļoti baidās no nāves, nav līdzīgs tam, kurš pametis savas mājas, un tagad baidās tajās atgriezties? Skaistule Li bija Ai zemju robežsarga meita. Kad Dziņ valdnieks viņu paņēma pie sevis, meitene raudāja tā, ka kleitas piedurknes piemirka no asarām. Taču, kad viņa apmetās uz dzīvi valdnieka pilī, dalīja ar to gultu un sāka baudīt visdārgākos kārumus, tad vairs nesaprata, kāpēc raudājusi. Tāpēc kā es varu zināt, ka mirušais nesmejas par saviem izmisīgajiem pūliņiem pirms tam pagarināt dzīvi? Kas sapnī dzer vīnu, pamodies raud. Kas sapnī raud, pamodies iedzer vīnu un priecīgs dodas medībās. Kad mēs ko sapņojam, mēs neapzināmies, ka tas ir tikai sapnis. Mēs varam pat miegā prātot, sapņojam vai nē, taču saprotam to tikai pamostoties. Taču ir Lielā atmoda, pēc kuras uzzināsi, ka ir Lielais sapnis. Bet nejēgas doma, ka ir nomodā, un ir nesatricināmi pārliecināti, ka zina, kurš šai pasaulē ir valdnieks, bet kurš - gans. Kā gan viņi maldās! Gan jūs, gan Kun Fudzi, tas viss ir tikai sapnis, un tas, ka es jūs saucu par sapni, arī ir sapnis. Jums manis sacītais var likties nesakarīgs, taču, ja pēc daudziem tūkstošiem paaudžu pasaulē parādīsies kāds dižs viedais, kurš to sapratīs, visa mūžība liksies kā viena diena."
Savukārt mēs varam mierīgi un vēsu prātu novērtēt mūsu dzīves, apkārtējo pasauli un - Dzīvot. Tā vietā, lai vaimanātu un lūgtu likteni mūs atbrīvot no Nelaimēm un Likstām, mēs varam uzmanīgi palūkot, kāpēc tās ir mūsu dzīvē. Varbūt tas, ko mēs uzskatām par "labu", patiesībā ir pārbaudījums, pie tam visai sarežģīts, bet tas, kas rādās "slikts", īstenībā ir dāvana, kas dod mums iespēju izaugt un pilnveidoties: problēmas, lai iemācītos tās risināt, konflikti, lai iemācītos no tiem izvairīties, pieradus, lai iemācītos ko mainīt, noteikumi, lai iemācītos ar tiem sadzīvot, mācības, lai mācītos... Tas viss veicina Gudrību, Laimi un Patiesību. Kā Viljams Bleiks rakstīja:
Tā mūžam laika ritumā ir bijis -
Dzīvei prieki, bēdas kā sarkans dzīpars cauri vijas.
Tak tas, kam prāts ir saprotošs,
Ar smaidu lūpās mūža ceļu nosoļo.
Gan prieks, gan bēdas - tērps zaigojošs,
Izprotošā dvēseli audzinošs.
Hm... Rādās, ka visi aizgājuši.
- Nē, es vēl tepat esmu, - teica Sivēns.
- Ak, nepamanīju...
- Es klausījos pastāstiņus
- Tas ir slavējami.
- Klausoties... man kaut kādas domas prātā nāk.
- Kaut kādas? Piemēram?
- Bailes, nedrošība...
- Jā?
- Ak, labāk iešu pastaigāties. Vajag mazliet padomāt. Es drīz atgriezīšos.
- Labi. Jauku pastaigu.
Uztverot Dzīvi tādu, Kāda Tā Ir, mēs atklājam fantastisku pasauli - pasauli, kura vienmēr ir pastāvējusi. Un tad brīnāmies, ka līdz šim neesam to pamanījuši. Kā rakstīja Toro:
"Kas gan ir vēstures vai filozofijas gaita, neatkarīgi no tās kvalitatīvā ritējuma, kas gan ir sabiedrības elite vai lieliski izveidojusies privātā dzīve... salīdzinot ar māku vienmēr pamanīt to, ko jāsaskata? Kas tu vēlies būt: lasītājs, students vai pravietis? Lasi savu dzīvi, iedziļinies tajā, kas tavā priekšā, un droši sper soli nākotnē."
Starp citu, lūk arī Viela Pārdomām priekš Sivēna, kad tas atgriezīsies no pastaigas: ja "labs" ne vienmēr ir labs, un "slikts" ne vienmēr ir slikts, tad būt "maziņam" ir labi vai slikti?
ATKLĀTA SIRDS
Nu vējš atkal pūta viņiem pretim, un Sivēna ausis, pret vēju cīnoties, plivinājās kā divi karodziņi, un likās, bija pagājusi vesela mūžība, kamēr viņi nonāca Septiņjūdžu Meža aizvējā un varēja atliekt muguras taisni. Tomēr klausīties, kā vētra plosās koku galotnēs, bija diezgan nepatīkami.
- Iedomājies, Pūk, ja nu koks, zem kura mēs stāvam, ņem un uzgāžas mums virsū?
- Labāk iedomājies, ka neuzgāzīsies vis, - rūpīgi apdomājis Sivēna jautājumu, atbildēja Pūks.
Sivēns nomierinājās, un pēc brīža viņi priecīg klauvēja un zvanīja pie Pūces durvīm.
Ak, nu tā kā derētu... Kas tā par kviekšanu?
Ja esi maziņš dzīvnieciņš, kvī!
Pie tam vēl bailīgs nu pārlieku, kvī!
Tad aizmirsti visu varonību
Kā nevajadzīgus niekus. Kvī, kvī!
Lai visas Dižās izrīcības, kvī!
Paliek drosminiekiem,
Jo esi maziņš dzīvnieciņš, kvī!
- Sivēn? Ko tu tur...
- Pūks man māca kviekdāšanu, - nosarkdams teica Sivēns.
- Tu laikam vēlējies teikt "dziedāš..."? Hm, var jau arī kviekdāšanu. Tā varbūt pat būs pareizāk.
- Nu ja.
- Ceru, ka lācis saprot, ko laiž rimtā labklājībā ieslīgušajā pasaulē.
- Sveiks, - nezin no kurienes parādījās Pūks. - Vai Sivēns jau tev nodziedāja savu dziesmu?
- Vismaz sāka... Viņš dzied sasodīti augstā balsī, vai ne? Pilnīgi ausīs džinkst. Cilvēku pasaulē Sivēns gūtu slavu kā Nepārspējams Kontrtenors.
- Kon kas? Konfektes?
- Vai es ko teicu par konfektēm?
- Tu teici, ka sivēns ir kon-kaut kas Bet es teicu...
- Ak tas. Es teicu, ka viņš ļoti augstā, smalkā balsī dzied.
- Nu ja, - teica Pūks. - galu galā viņš ir Ļoti Maziņš Dzīvnieciņš.
- Nevar taču gribēt, - sarunā iesaistījās Sivēns, - lai sivēni dziedātu kā lāči, piemēram, kā Pūks. Lūk Pūks gan dzied kā kontrbass.
- Sivēn, tas nav tavs pats asprātīgākais joks...
- Joks? - vaicāja Pūks. - Kur?
Aizmirsti... Pie kā es paliku? Ak, jā. Laiks tā kā būtu pievērsties Smalkjūtīgā, Pieticīgā un Mazā spēkam, - spēkam, kas piemīt visiem Sivēniem, neatkarīgi no tā, vai viņi to izmanto, vai nē. Starp visiem Rietumu un Austrumu filozofijas virzieniem tieši daoisms tam pievērš vislielāko uzmanību, dēvējot tā mainīgās izpausmes par Bērnu, Maģisko Sievieti vai Ielejas Garu. Zīmīgi, ka tajā izpaužas Dao.
Bet sāksim Smalkjūtīgā, Pieticīgā un Mazā izpēti ar tā Smalko Jūtību. Rietumos paaugstināta jūtība un emocionāla uztvere drīzāk ir negatīva, nekā pozitīva īpašība. ("Ak, viņš nu gan ir pārspīlēti jūtīgs!") Taču pat savā attieksmē pret emocionalitāti kā vājuma izpausmi, Rietumi zināmā mērā atzīst tās spēku. Piemēram, nu jau vispāratzīts ir tas, ka negatīvas emocijas, kuras sakņojas pesimismā un depresīvās nosliecēs, jau pašas par sevi var būt slimību iemesls. Toties daudz mazāk zināms, ka balstoties uz pozitīvu savas veselības sajūtu - "ieklausoties" sevī, - izvairoties no regulāru stresu veicinošām situācijām, iztēlojoties un virzot iekšējās enerģijas plūsmas, vizualizējot lielisku pašsajūtu, optimismu utt., var uzlabot un uzturēt savu veselību, dažkārt pat uzvarot šķietami "neārstējamas" ligas.
Jūtīgums un meistarība attīstas vienlaicīgi - kā kaut kā apguves procesā pieaug viens, tā automātiski pieaug arī daudz kas cits. Pateicoties trenniņiem, praksei un pieredzei balerīna lieliski jūt visu savu augumu: kā izstiepjas un savelkas muskuļi, saites. Šis paaugstinātais jūtīgums viņai ļauj it kā bez mazākās piepūles izpildīt fantastiskākos lēcienus un piruetes. Jebkurš pieredzējis sportists jūt, kad un kā viņam jākustas, jāsaspringst, jāatslābinās, lai panāktu maksimālo efektu. Taidzicjuaņ meistari spēj attīstīt sevis un apkārtes sajūtu tik lielā mērā, ka mirklī sajūt, vai tam, kurš cenšas nedzirdami pielavīties no aizmugures, ir miermīlīgi vai agresīvi nolūki. Kā minimums, vismaz savas darbības jomā jebkurš zināmu meistarību sasniedzis cilvēks ir ļoti jūtīgs, līdz ar to modrs un visu uztverošs. Kā rakstīja Džuan Dzi:
"Absolūtu meistarību sasniegušais nedeg ugunī un neslīkst ūdenī. To neuztrauc ne tveice ne sals, un nekaitē tam mežonīgie zvēri. Nav tā, ka viņam viss būtu vienaldzīgs, taču tas sajūt, kad draud briesmas, un kad var netraucēti atslābt. Modrs priekos un bēdās, uzmanīgs panākumos un zaudējumos, - nekas tam nespēj kaitēt."
Nekas, ja neienāk prātā doma vētras laikā iedzert tēju pie Pūces...
Atskanēja briesīgs brīkšķis.
- Sargies! - iebrēcās Pūks. - Glāb pulksteni! Bēdz, Sivēn! Es krītu tev virsū!
- Palīgā! - kvieca Sivēns.
Tā istabas puse, kur sēdēja Pūks, lēni slējās uz augšu, un viņa krēsls sāka slīdēt lejup pie Sivēna. Pulkstenis cienīgi nošļūca no kamīna dzegas, pa ceļam paķerdams līdz vāzes, kamēr - viss vienā kaudzē šķindēdams - saplīsa pret to, kas agrāk bija grīda, bet tagad drīzāk izskatījās pēc sienas. Onkulis Roberts bija sadomājies kļūt par paklāju un katram gadījumam, lai būtu lielāks, norāva arī gabalu sienas, bet paklājs savukārt uzklupa Sivēna krēslam tad, kad Sivēns mēģināja piecelties, un kādu laiku patiešām bija diezgan grūti izšķirt kur nu ir ziemeļi un dienvidi. Tad noskanēja vēl viens brīkšķis... Pūces istaba krampjaini noraustījās... un iestājās klusums.
Vārdu sakot, Pūces māja, vistuvākā debesīm visā Septiņjūdžu Mežā, atradās visnotaļ tuvu zemei. Nekas sevišķs, ja kāds saprot...
- Kur medus? - vaicāja Pūks.
Daosu izpratnē jūtīguma un emocionālas uztveres sasniegšanai nepieciešama ir Pielāgošanās. Kā Lao Dzi rakstīja: "Tas, kurš māk iet, neatstāj pēdas". Daoss jūtīgi uztver apkārtni (tāpēc pret to izturas ar pietāti), viņš rīkojas saskaņā ar dabas likumiem. Līdzīgi kā hameleons viņš pielāgojas Tam, Kas Ir. To var panākt, ja apziņā pilnībā likvidēta Ego dominante. Kā rakstīja Džuan Dzi:
"Tam, kas dzīvo ne sevī, atveras apkārtējās formas, parādot visu tādu kāds tas patiesībā ir. Viņš ir plūstošs kā ūdens, redz visu kā spogulis, atsaucas kā atbalss. Apskaidrots, viņš kļuvis kā ne-ciets. Kā rēns ezers, viņš pielāgojas savā attieksmē apkārtējam un paliek tāds gan iegūstot, gan zaudējot. Viņš nav citiem priekšā, bet gan seko tiem."
- Jā, bet kur gan ir medus? - sagaidījis klusuma mirkli, vaicāja Pūks.
- Pūk, lūdzu nepārtrauc, kad runāju, es vēl neesmu pabeidzis domu. Palūkojies bufetē...
- Bufetē nav.
- Jā? Nu labi, bet kāpēc gan tu man vispār jautā?
Reiz daoss, alķīmiķis un homeopāts Kou Huņs (Ko Hung) aprakstīja vienu no neegoistiskās pasaules uztveres pamatpriekšrocībām - Apmierinātību:
"Apmierinātais priecājas par to, kas citus dzītu izmisumā. Viņš atrod sev iztiku mežos un kalnos. Viņš mīt pieticīgā mājoklī un apmierinās ar mazumiņu. Viņš nemainīs savu padilušo apģērbu pret imperatora krāšņo mantiju, bet sainīti uz pleca pret četrjūga karieti. Viņš atstās nefrītu kalnos un pērli jūrā. Viņš ir laimīgs visur, lai kur nonāktu, un, neatkarīgi no tā, ko dara, vienmēr zina, kad apstāties. Viņš nekrīt acumirkļa kārdinājumu valgos un neceļo pa bīstamām takām. Viņa acīs viss milzums lietu un būtņu ir tikai putekļi vējā. Viņš sajūsminās par dzīvi, ceļojot starp zaļajiem pakalniem.
Apmierinātajam zaļu zaru slietenis ir mājīgāks par greznām pilīm ar sarkaniem vārtiem, arkls rokās patīkamāks par skaļiem tituliem un karogiem, bet kalnu avotūdens gardāks par izsmalcinātiem cienastiem. Viņš ir patiesi brīvs. Ko gan viņam, salīdzinot ar brīvību, var dot cīņa par tituliem un apbalvojumiem? Kas viņu var vilināt mūžigās bailēs zaudēt iegūto un kārdinājumos iegūt vēl ko? Pateicoties vienkāršībai un pieticībai viņš ir atradis dao, bet pateicoties dao ir atradis dzīvi. Viņš redz gaismu "tumsā", tīro - "duļķēs", ātrumu - "lēnumā", pilnību - "tukšumā". Viņa acīs prasmīgs pavārs ir tikpat godināms kā slavens dziedātājs vai ietekmīgs ierēdnis. Apmierinātajam nav algas, lai cerētu uz lielāku, un nav īpašumu, lai visu laiku baidītos tos zaudēt; nav ne aplausu, ne nievu. Kad viņš raugās uz augšu, viņā nav skaudības. Kad raugās lejup, viņā nav augstprātības. Daudzi uz viņu skatās, bet neredz. Nesatricināms un neatkarīgs, viņš ir ārpus briesmām. Starp ļaudīm paslēpies drakons."
Paslēpies... Liekas, drīz mēs uzzināsim Kā-viņu-sauc.
Istabas stūrī sakustējās galdauts. Tas satinās kamolā un pārvēlās pāri istabai, tad dažas reizes uzlēca gaisā un izbāza divas ausis. Kamols atkal pārvēlās pāri istabai un attinās vaļā.
Līdz ar Sivēna atgriešanos mēs varam pievērsties iepriekš pieminētajai otrajai labajai īpašībai: Pieticībai. Lai labāk to saprastu pievērsīsimies atkal Džuan Dzi rakstītajam:
"Jan Dzi ceļojot pa Sun valsti reiz apstājās pārnakšņot kādā ceļmalas krodziņā. Saimniekam bija divas kalpones: viena smuka, bet otra neglīta. Jan Dzi ievēroja, ka ar nesmuko saimnieks runāja pieklājīgi, bet skaistuli dzenāja darbos bez žēlastības. Kad Jan Dzi par to uzprasīja krodziņa īpašnieka mazgadīgajam dēlēnam, tas atbildēja: "Smukā domā, ka ir skaista, taču mēs nezinām, kur ir viņas skaistums. Nesmukā domā, ka ir neglīta, taču mēs nezinām, kur ir viņas negītums"
- Atcerieties to, skolnieki, - teica Jan Dzi. - Ja dzīvosiet gudri, bet neuzskatīsiet sevi par gudriem, jūs visur cienīs un mīlēs!"
Tā kā šī fabula lieliski parāda Pieticību, izstāstot par to visu, mēs varam ievērsties Mazajam.
- Sivēn, vai vari mums ko pastāstīt par Mazo?
- Es, es... Es vēl tikai mēģinu. Nu varbūt...
Lai kā tu plosītos un brēktu,
Lai kā nu izmisumā sēktu,
Un skrietu ātrā riksītī,
Nekur jau tālu netiksi.
Jo Maziņš esi tu.
Bet, ja Liels piedzimtu,
Cik daudz kā diža paveiktu!
Taču Ļoti Maziņš Dzīvnieciņš esi.
Un kaut skrien tik ātrā riksītī,
Nekur jau tālu netiksi...
- Paldies, Sivēn, tas ir apmēram tas, ko no tevis gaidīju.
Rietumos visai izplatīts viedoklis, ka Liels ir Labs. Lielāks, staltāks cilvēks ir izskatīgāks nekā maza auguma, lielās firmas spēcīgākas un plaukstošākas par mazajām, pieaugušais ir gudrāks par bērnu. Daosi tam tomēr nepiekrīt.
Vai patiesi vienmēr augumā lielākais it visā pārspēj mazāko? Mēs jau pieminējām taidzicjuaņ skolotāju, kurš bija maza auguma pat pēc ķīniešu standartiem.Reiz kādā no Hongkongas šaurajām šķērsielām viņš uzdūrās bruņotai rīkļurāvēju bandai. Un tie cīņu zaudēja. Cīņas mākslās, tāpat kā Reālajā Dzīvē, vairāk uzmanības jāpievērš nevis lielam un acu priekšā esošam pretiniekam, bet gan mazam un nepamanāmam. To nosaka gan pretinieka fiziskās īpašības (piemēram, zemāk esošs smaguma centrs), gan prāta iemaņas (bieži Tramdīta cilvēka paša izdomātas viltības un manevri), kā arī emocionālā nostādne (cīnītājs, kuru nebremzē Smagi Muskuļi un Pašpārliecināts Ego, spējīgs reaģēt ātrāk, ir veiklāks un kustīgāks). Liela auguma cilvēkiem ir tendence būt lēnākiem un nesteidzīgiem, jo tie paļaujas uz savu augumu. Savukārt mazie parasti ir enerģiskāki, modrāki un lokanāki, viņi sver mazāk un to nervi reaģē ātrāk, kas nepieciešams, lai veiksmīgi aizsargātos.
Mums gana bieži nākas redzēt, kā maza auguma cīnītāji tik veikli lēkā apkārt milzīgam pretiniekam, apbērdami to ar zibensātru sitienu sērijām un tik viegli izvairīdamies no to lēnajiem pretuzbrukumiem, ka pat grūti noticēt, ja mums saka, ka Lielais Cīnītājs ir ļoti bīstams. Kāda jēga no šīs masas un apmēriem, ja tas nevar tevi notvert? Ilustrācijai pastāstīšu jums ķīniešu pasaku "Pērtiķi un Sienāži":
Sensenos laikos pērtiķi, kuri dzīvoja kalnos, nolēma pārcelties uz dzīvi ielejās, kur bija siltāks un vairāk pārtikas. Taču, nonākuši ielejā, izrādījās, ka tur jau dzīvo milzums sienāžu, kuru sisināšana pie kalnu klusuma pieradušajiem pērtiķiem nepatika. Sākumā pērtiķi pieprasīja, lai sienāži pārstāj sisināt, jo pērtiķi nesisina, tātad sisināšana ir slikts paradums. Tad mēģināja piespiest sienāžus atstāt ieleju - sākumā ar pierunāšanu, pēc tam jau ar draudiem. Taču sienāži negrasījās mainīt ko savā dzīvē.
- Sīkie neģēļi! - beidzot ierēcās Pērtiķu Vadonis. - Ja jūs nepakļausities, mēs jūs iznīcināsim! Jau rīt gatavojaties uz visļaunāko!
- Nu ko, - piekrita Sienāžu Vadonis, - ja jūs tik ļoti to vēlaties...
- Nākošajā dienā ielejā ieradās smagām rungām bruņota pērtiķu armija.
- Nākat cīnīties, sīkie nelieši! - tie klaigāja. - Ko slēpjaties, gļēvuļi?
- Mēs esam tepat! - atsaucās sienāži, sākot lēkāt pa savu pretinieku pleciem.
Bāc, babāc - pērtiķi sāka vicināt rungas, taču nekādi nevarēja nevienam sienāzim trāpīt. Te piepeši Pērtiķu Vadonis sašutumā gandrīz vai uzsprāga, jo Sienāžu Vadonis tam bija uzlēcis uz deguna.
- Es pārmācīšu to neģēli! - iesaucās miesassargs, gāžot ar rungu Sienāžu Vadonim. Taču tas jau veikkli palēca malā, un runga ar visu spēku trāpīja pa Pērtiķu Vadoņa degunu. Un tad sākās: sienāži lēkāja no deguna uz degunu, n galvas uz galvu, bet pērtiķi ar rungām centās tiem trāpīt... Dienas beigās zili melni sasistie pērtiķi, sakauti vilkās atakaļ uz saviem kallniem, un ieleju pārņēma klusums un sienāžu sisināšana.
Kopš tā laika pērtiķi izvairas no ielejām, un to deguni tā arī palikuši plakani.
Un vai patiesi liela korporācija ir daudz veiksmīgāka par mazu firmu? Šāda nostāja savulaik nepalīdzēja dinozauriem, un arī mūsdienu biznesā nav pārāk noderīga. Skolā mums stāstīts, ka sensenos laikos dinozauri valdīja pār visu šo planētu, taču mainījās klimats un šie varenie milzeņi izmira - viņi nemācēja Pielāgoties un nebija gatavi konkurēt ar daudz mazākajiem, taču vieglākajiem un izdzīvot spējīgākajiem zīdītājiem, kas ieņēma to vietu. Vēl pavisam nesen sīkos uzņēmumus aktīvi uzpirka lielākas firmas, lai, savukārt, tās nopirktu vēl lielākas korporācijas, kuras pēc tam iegādājās starptautiskie konglomerāti. Taču tad nāca atklāsme, ka šāds milzenis gūst panākumus tikai tad, ja ir monopolists attiecīgajā jomā bet, tikko sākas konkurence, jo lielāka ir korporācija, jo lēnāk tā reaģē uz jaunumiem, jo retāk ieviēs savā darbā un piedāvājumā ko jaunu, jo biežāk nepaspēj laikus pamanīt krīzes, jo vieglāk tā nonāk finanšu grūtībās, jo smagākas šo grūtību sekas. Iespējams, ka kādu laiku Lielums bija svarīgs, lai gūtu panākumus, taču tagad to nomaina Mazo Uzplaukums. Mazie kustas ātrāk, veiklāk atrod jaunus risinājumus, labāk piemērojas tirgus spēles noteikumu izmaiņām. Jaunu, produktīvu ideju un rīcības modeļu meklējumos, radoši domājoši uzņēmēji studē samuraju taktiku un kodeksus. Taču mums liekas ka viņi gūtu panākumus ātrāk, ja lasītu "Daodedzin" 76. nodaļu:
Maigs un nevarīgs ir tikko piedzimušais.
Ciets un stings kļūst cilvēks, kad viņš mirst.
Zāle un koki dīkstot ir maigi un sulas pilni.
Cieti un sīksti tie kļūst, kad bojā iet.
Jo cietība un stiprums piemīt nāvei.
Maigums un vājums piemīt dzīvībai.
Un tātad:
Smagi ieroči nenes uzvaru,
Nelokāmus kokus aplauž vējš,
Lielajiem un spēcīgajiem nav tās veiksmes,
Kāda mēdz būt mazajiem un vājajiem.
Tikai pārdomas.
Istabas otrā kaktā aiz galda kaut kas sakustējās, un parādījās Pūce.
- Ā, Sivēns, - teica Pūce visai īgni. - Kur ir Pūks?
- Grūti pateikt, - Pūks atsaucās.
Un nobeidzot šo tēmu, vai patiesi pieaugušais ir gudrāks par bērnu? Protams, katru gadījumu jāaplūko atsevišķi, viss atkarīgs no tā, kāds ir pieaugušais un kāds ir bērns. Taču daosi uzskata, ka bērns ir gudrāks, jo tāds piedzimst, bet pieaugot daudz ko no savas dabiskās gudrības zaudē. Bet tie, kuri nezaudē, savā ziņā ir līdzīgi bērniem. Vai tā ir tikai Nejauša Sakritība, ka sufikss "dzi", kuru pieņemts tulkot kā "skolotājs", burtiski nozīmē "mazulis"? Kā savulaik rakstīja Konfūcija sekotājs un, lai cik tas dīvaini nebūtu, tajā pašā laikā arī daoss Men Dzi: "Dižs cilvēks saglabā sevī bērna prātu". Kā to ilustrē sekojošā Džuan Dzi stāstītā fabula, dižs cilvēks arī ciena bērna prātu:
Sešu savu gudro padomdevēju pavadīts, Dzeltenais Imperators devās uz Čudzu (Chu T'zu) kalnu, lai parunātos ar filozofu vientuļnieku Da Kuaju. Kaut kur netālu no Sjančenas procesija apmaldījās un vairs neviens nezināja, kādā virzienā jādodas. Te ceļa malā viņi ieraudzīja puiku, kurš ganīja zirgus.
- Vai zini ceļu uz Čudzu kalnu? - viens padomnieks tam jautāja.
- Zinu, - atbildēja puika.
- Un varbūt arī zini, kā nokļūt pie alas, kur mīt vientuļnieks Da Kuajs?
- Zinu gan.
- O! - teica imperators. - Šitāds visu zinošs puika! Derētu viņu eksaminēt.
Dzeltenais Imperators izkāpa no ratiem un pasauca puiku.
- Nu, mazais gudriniek, - teica imperators, - pasaki man, kā tu rīkotos, ja tev vajadzētu pārvaldīt visu Zemdebess valsti?
- Es māku tikai ganīt zirgus, - atbildēja zēns. - Vai valsts pārvalde ļoti atšķiras no zirgu ganīšanas?
Neapmierināts ar šādu atbildi, imperators jautāja vēlreiz:
- Es saprotu, ka tu neko nezini par valsts pārvaldi. Taču tik un tā vēlos uzzināt, ko tu par to domā?
Zēns neatbildēja, taču imperators atkārtoja savu jautājumu.
- Es māku tikai ganīt zirgus, - atkal atbildēja zēns. - Vai valsts pārvalde ļoti atšķiras no zirgu ganīšanas?
- Pastāsti par zirgu ganīšanu, - teica imperators, - un tad es varēšu pateikt, cik ļoti šīs nodarbes atšķiras.
- Ganot un kopjot zirgus, - puika sāka stāstīt, - vajag būt drošam, ka tiem nekas nekaitē. To darot, mums vispirms jau pašiem sevī jāizskauž visu, kas varētu kaitēt zirgiem. Vai valsts pārvaldē ir savādāk?
- Dzeltenais Imperators divas reizes paklanījās līdz zemei zēna priekšā, izsaucoties: "Debesu sūtīts Skolotājs!"
- Vai podam bija vāciņš? - jautāja Pūks.
- Kādam podam? Pūk, tu par ko?
- Par medu...
- Kādu medu?
- Nu par to, ko tu teici, par "zemmedus"...
- Pūk, "Zemdebess"! Tu atkal pārklausījies, prātodams par vēderu.
- Es ļoti reti domāju par vēderu, - teica Pūks.
- Jā? Man prieks to dzirdēt.
- Es daudz biežāk domāju par medu.
- Jauki, vai ne? - teica Pūce. Viss kājām gaisā.
- Ko nu lai mēs darām, Pūk? Vai tu nevari kaut ko izdomāt? - jautāja Sivēns.
- Jā, es nupat izdomāju, - Pūks atbildēja. - Vienu mazu dziesmiņu. - Un viņš sāka dziedāt:
Uz deguna triekts,
Pie grīdas žmiegts,
Es te izliekos, it kā man nāktu miegs.
Es mēģinu rūkt
Un dziesmu dūkt,
Bet dziedamais nešaujas prātā ne lūgts.
Jo smagums tāds
Man galvu māc,
Ka to panestu vienīgi akrobāts.
Ja viņš to māk,
Lai pie Pūces nāk.
Es gan ciemiņus uzņemtu vismīlīgāk!...
Ak vai, kā man spiež!
Ak vai, kā griež!
Cik ilgi lai mans nabaga deguns cieš?
Kā visu to sauc,
Kas virsū man krauts.
To es nezinu labi, bet jūtu, ka daudz.
- Tas ir viss, - teica Pūks.
- Pūce neizskatījās sajūsmināta par dziesmu Viņa nosodoši ieklepojās un sacīja: ja Pūks patiešām esot pārliecināts, ka tas ir bijis viss, viņi tagad varētu apdomāt Glābšanās Problēmu.
- Tāpēc, - Pūce paskaidroja, ka mēs vairs netiekam laukā pa agrākajām durvīm. Kaut kas ir uzkritis tām virsū.
Daoisti uzskata, ka tikko mēs atbrīvojamies no "es" diktāta, Visuma enerģija sāk netraucēti plūst cauri mums. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daosi tā uzsver Mazā, Maigā, Bērnišķā svarīgumu, kā to dara Laodzi 28. nodaļā:
Kas, zinādams savu vīrišķo spēku,
Turpina sievišķā nespēkā palikt,
Tas ir gultne pasaules plūdumam.
Ja viņš ir gultne pasaules plūdumam,
Viņu nepamet mūžīgais "de" (pareiza dzīves izjūta - tulk.)
Un viņš var atpakaļ vērsties un atkal kļūt kā bērns.
Kas, zinādams savu apskaidrību,
Turpina nespodrā ikdienā palikt,
Tas ir pasaulei paraugs.
Ja viņš ir pasaulei paraugs,
Tad tam netrūkst mūžīgā de,
Un viņš var atpakaļ vērsties un kļūt par vēl nedzimušo.
Kurš, zinādams savu diženumu,
Turpina nepamanāms palikt.
Tas ir pasaules iespējamība.
Ja viņš ir pasaules iespējamība,
Tad viņam prieku dod mūžīgais de
Un viņš var atgriezties sākotnē.
Necenšoties būt lieli, mēs realizējam Dao, kā tas parādīts "Daodedzin" 34. nodaļā:
Diženais dao iestrāvo visur,
Labā un kreisajā pusē tas var būt.
Visas radības tikai caur viņu rodas,
Un viņš sevi tām neatrauj.
Kad darbs ir veikts, viņš pie tā nekavējas.
Viņš baro un tērpj visas būtnes,
Bet neuzkundzējas.
Tādēļ, ka alku tam nav,
Viņu varam par niecīgu saukt.
Tādēļ, ka būtnes tikai uz viņu vēršas,
(Un viņš tām neuzkundzējas)
Viņu varam par diženu saukt.
Tā arī apskaidrotais:
Nekad viņš necenšas būt liels,
Tādēļ spēj dižens būt.
Šajā laikā Pūces namiņā...
- Bet kā tad citādi mēs varam iziet? - nobijās Sivēns.
- Tā ir Problēma, Sivēn, par kuru es lūdzu Pūku padomāt.
Pūks apsēdās uz grīdas, kas kādreiz bija siena, paskatījās uz griestiem, kas kādreiz bija otra siena ar durvīm vidū, un sāka domāt.
- Vai tu varētu uzlidot līdz vēstuļkastītei ar Sivēnu mugurā? - viņš jautāja Pūcei.
- Nē, - Sivēns steidzīgi iekviecās, - viņa nevar!
Pūce sāka skaidrot par Nepieciešamo Muguras Muskulatūru. Viņa jau reiz bija to skaidrojusi Pūkam un Kristoferam Robinam un sen gaidīja gadījumu, kad varēs atkal par to parunāt. Tā bija tāda lieta, ko droši varēja skaidrot vēlreiz, jo neviens tikpat neko tur nevarēja saprast.
- Redzi, Pūce, ja Sivēns tiktu pie vēstuļkastītes, viņš varēu izlīst pa vēstuļu spraugu, nokāpt no koka un aizskriet pēc palīgiem.
Sivēns steidzīgi iebilda, ka pēdējā laikā viņš paaudzies lielāks un, lai kā gribētu, nevarēs izlīst pa spraugu, bet Pūce savukārt sacīja, ka sprauga pēdējā laikā arī pārtaisīta lielāka gadījumam, ja viņai, Pūcei, pienāktu lielākas vēstules, tāpēc Sivēns varētu gan.
Sivēns iebilda: - Bet tu sacīji, ka nepieciešamā, kā tur viņu sauca, nevarēs.
Pūce piekrita: - Jā, patiešām, nevarēs. Nav vērts par to runāt.
Sivēns teica: - nu tad padomāsim par kaut ko citu. - Un tūlīt sāka domāt.
- Ak, es nupat izdomāju vēl vienu dziesmu, - teica Sivēns.
- Ja? Un kāda tā būtu?
- Nu kaut kā šādi...
Tu vari galvā iekalt visu,
Bet tik un tā nesaprat neko.
Tik daudz pasaulē ir ziņu
Bet ko gan tas viss tev dod?
Ja neesi tu Liels,
Ja dzīvē prieks tev Liegts.
Trallallā, ak, trallallā ak...
- Paldies, Sivēn, pietiks! Nu nav dziesmai ne vainas. Bet ko tās vārdi dod tieši tev?
- Tu ar to domā ko sarežģītu? - bažīgi vaicāja Sivēns.
- Es gribēju teikt, ka šīs dziesmiņas visai skumjā doma tev pašam nedod nekā. Toties visu laiku atkārtodams, ka esi mazs un bezpalīdzīgs, tu sevi pārliecini un pats tam notici. Vai tas nav tas iemesls, kāpēc tu jūties mazs, nelaimīgs un bezpalīdzīgs?
- Nezinu, - teica Sivēns. - Tas taču ir dabiski, ja esi Ļoti Mazs Dzīvnieciņš.
- Vai drīkstu tev dot padomu?
- Nu protams.
- Redzi, bažas, kas tevi nemitīgi moka, nav pareizas, jo nevis brīdina tevi par iespējamām briesmām un šķēršļiem, t.i. nedod priekšstatu par to kas notiek, bet gan gluži pretēji - tās ir tevi un tavu gribu savažojošas pašizdomātas bailes no nezināmā, kā "Ja nu es sastapšu Milzu Lempi? Ja nu es netikšu galā? Ja nu es izskatīšos smieklīgs?".
- Laikam gan...
- Nu lūk, kad nākamo reizi tev prātā iezagsies bailes "ja nu...", tu ņem un uzprasi sev: Nu labi, bet kas ir pats briesmīgākais, kas ar mani var notikt šādā gadījumā?" Kad saņemsi atbildi, tad pajautā sev: "Un kā gan man rīkoties?". Redzēsi, cik viegli nāks atbilde. Tad jebkurā situācijā tu spēsi atrast risinājumu, ne vienmēr patīkamu, taču vienmēr radīsi spēkus to izpildīt. Kad to pilnībā sapratīsi, bailes pagaisīs uz visiem laikiem.
- Tās izgaist?
- Jā. It sevišķi, kad saproti, kā tevī ienāk spēks. Jo, lai cik mēs dažādi izskatāmies, sirds dziļumos mēs visi esam Ļoti Mazi Dzīvnieciņi, un tas ir tikai dabiski. Tad kāpēc gan par to uztraukties? Viss kas mums nepieciešams, ir dzīvot saskaņā ar Dao, harmonijā ar Dabas Ceļu, atvērties un ļaut šim Dabas Spēkam ienākt. Ļaut tam darboties.
- O. - teica Sivēns.
- Piemēram, es šo grāmatu nemaz nerakstu. Rakstīšana, tā ir Cīņa un Grūtību Pārvarēšana. Tā vietā es ļauju grāmatai pašai rakstīties, mani izmantojot tikai kā instrumentu. Un šādā gadījumā rakstīšanas process ir Prieks un Bauda. Grāmatas teksts plūst caur mani un klājas uz papīra, bet es tikai cenšos savu iespēju robežās tam ļauties un sekot. Katru dienu, sēžot, staigājot, darot kaut ko, manī ienāk tas, kam es ļauju iegulties šajās burtu rindās. Pārfrāzējot man tuvo haiku meistaru Macuo Basjo: "Katrs ceļa līkums sniedz jaunus iespaidus, katra rītausma dod jaunas domas". Līdzdarboties kopā ar Dao, tas ir dzīves ceļojums un nebeidzams piedzīvojums. Un viss pārējais arī. Kurš gan zina, kur mūs aizvedīs Ceļš, ko ļaus darīt rītdiena?
- Nekad neesmu par to domājis, - atzinās Sivēns.
- Par to jau nav īpaši jādomā. Vienkārši, ja mēs ejam Ceļu, mūs neplosa nekādas bailes, ne sakāves, ne uzvaras bailes.
- Bailes no uzvaras? Vai tad tādas arī ir?
- Nu protams, ka ir. Starp citu, tās piemin arī Džuan Dzi:
Jao ieradās Hua valstī aplūkot šīs zemes skaistākās vietas. Robežsardzes virsnieks viņu atpazina un nostādīja savus padotos miera stājā, sveicinot domātāju: "O! Skolotājs! Lai dzīvo Skolotājs! Ilgu mūžu!"
- Lūdzu pārstāj! - teica Jao.
- Pārticību jūsu namam!
- Beidz!
- Lai Skolotājam daudz dēlu!
- Pārstāj!
- Kā tad tā? - samulsa robežsargs. - Ilgs mūžs, pārticība un daudz dēlu taču ir tas, par ko katrs sapņo. Kāpēc jūs tā?
- Daudz dēlu, - atbildēja Jao, - nozīmē daudz rūpju. Pārticīga dzīve un daudz zelta nozīmē nemitīgus uztraukumus to zaudēt. Ilgs mūžs nozīmē arī daudz pazemojumu. Tas viss kavē kļūt Tikumīgam. Tāpēc es to nevēlos.
- Līdz šīm es uzskatīju, - atbildēja robežsargs, - ka jūs, cienītais, esat Sasniegušais. Taču tagad redzu, ka jūs esat tikai Labs Cilvēks, un ne vairāk. Debesis, dodot mums dēlus, rūpējas, lai tie nepaliktu bez nodarbes. Ja jums būtu daudz dēlu, un katrs no tiem nodarbotos ar ko savu, kāpēc lai jums rastos raizes par viņiem? Ja jums būtu daudz naudas, un jūs dalītos pārticībā ar apkārtējiem, kādēļ lai jūs baidītos to zaudēt? Bet ilgs mūžs... Sasniegušais dzīvo kā putns, nekreņķējoties un necīnoties. Pārtiek kā neapspalvojies putnēns, pateicoties Debesu Ceļam, kas par visu rūpējas. Iet pa dzīvi kā lido putns, neatstājot pēdas. Kad impērija seko Ceļam, viņš kopā ar visiem priecājas par uzplaukumu. Ja cilvēki aizmirsuši Ceļu, viņš aiziet kalnos un darbojas, lai uzplauktu Tikumība. Pēc daudziem cienīgas dzīves gadiem viņš atstāj šo pasauli un uzbrauc debesīs mākoņu ratos. Ļaunums viņu nespēj ievainot, viņš ir brīvs no uztraukumiem. No kādiem gan pazemojumiem viņš varētu ciest?
Tad robežsargs pagriezās un devās atpakaļ uz posteni. Jao mēģināja to aizkavēt: Uzgaidiet! - viņš iesaucās. - Ļaujiet vaicāt...
- Pārstāj! - nepagriežoties robežsargs viņu pārtrauca.
- Šis stāsts uzskatāmi parāda, ko domāja daosi apgalvojot, ka ieguvums un zaudējums savā būtībā ir viens un tas pats. Ar to viņi domāja, ka nevajag ne no kā baidīties, nevajag neko uztvert kā Lielu Problēmu, vienkārši uztveriet visu tā, kāds tas ir. Viss notiek tā kā tam jānotiek. Tāpēc nekoncentrējaties tikai uz sevi un savām bailēm ko zaudēt vai neiegūt.
- Ā! - teica Sivēns. - Liekas es sāku saprast.
- Jau aizej? - es jautāju.
- Jā, - teica Sivēns. - Es te vēlos mazliet pārrakstīt savu dziesmiņu.
- Pūce, - viņš teica, - es kaut ko izdomāju.
- Apķērīgais un Palīdzīgais Lāci! - iesaucās Pūce.
Pūks bija lepns, ka nosaukts par Apķērīgu un Palīdzīgu Lāci, tomēr pieticīgi iebilda, ka viņš to iedomājies pavisam nejauši. Lai Pūce apsien Sivēnam ap vidu aukliņu, bet otru galu lai paņem knābī, uzlido pie vēstuļkastes, izvelk aukliņu cauri vēstuļkastes režģim un nolaižas atkal lejā. Tad viņi abi ar Pūci vilktu aukliņu aiz viena gala bet Sivēns lēni cetos gaisā aiz otra gala. Un augšā viņš būtu.
- Un Sivēns būtu augšā, Pūce piekrītoši pamāja. - Protams, ja aukla nepārtrūktu.
- Bet ja pārtrūktu? - ar patiesu interesi apvaicājās Sivēns.
- Tad mēs pamēģināsim ar citu auklu.
Sivēnam tas nebija nekāds mierinājums, jo auklas varēja būt citas, cik uziet, bet Sivēns, kas ikreiz kritīs zemē, nebūs cits. Tomēr tā bija un palika vienīgā izeja. Tāpēc, atskatījies domās uz tām laimīgajām stundām, ko viņš Mežā bija pavadījis ne aukliņas galā pie griestiem velkams, Sivēns drošsirdīgi pamāja Pūkam un teica, ka tas esot Ļoti Gudrs pla-pla-pla... Gudrs pla-pla-plāns.
- Gan jau nepārtrūks, - Pūks čukstus mierināja Sivēnu, - jo tu esi Ļoti Mazs Dzīvnieciņš, un es stāvēšu apakšā, un, ja tu mūs visus izglābsi, tas būs ļoti Cildens Varoņdarbs, par ko runās vēl ilgu laiku pēc tam. Varbūt es ppat sacerēšu Dziesmu, un visi teiks: "Sivēns izdarījis kaut ko tik varenu, ka Pūkam vajadzēja par to sacerēt Goda un Slavas Dziesmu!"
No tādiem vārdiem Sivēnam kļuva vieglāk ap sirdi, un, kad viss bija gatavs un viņš sāka lēni tuvojoties griestiem, viņš jutās tik lepns, ka būtu uzsaucis: "paskatieties uz mani!" - ja nebaidītos, ka Pūks un Pūce uz viņu skatīdamies, palaidīs vaļā auklas galu.
- Ai-ziet! - uzgavilēja Pūks.
- Pacelšanās norit, kā paredzēts, - svinīgi teica Pūce.
Drīz griesti bija klāt. Sivēns atvēra vēstuļkasti un ierāpās iekšā. Tad viņš atraisīja auklu un sāka spraukties spraugā, pa kuru vecajos labajos laikos, kad durvis vēl bija durvis, bija kritušas daudzas negaidītas vēstules, ko Pūce bija sev rakstījusi. Viņš spiedās un spraucās, kamēr beidzot ar pamatīgu spraucienu izspruka laukā.
Tā bija Uzvara. Tā nāk Palīdzība un Glābiņš, nāk, lai...
- Tas atkal esmu es, - teica Sivēns.
- Redzu. Vēl kāds pantiņš?
- Jā. Ar piedziedājumu.
- Hm, saki? Nu klāj vaļā.
Kad visi lielie uz tevi skatās,
Ir grūti būt mazam un vēl patiesam.
Bet vai tas rīts un vai tas vakars,
Es varu to, ko lielie nepakam.
Jo ja es kļūtu Pūce vai Pūks,
Tad Sivēns es vairs nebūtu.
Nu jau labāk, - es teicu. - Nu jau krietni labāk. Protams, pantmērs un atskaņas pieklibo, taču doma skaidra.
- Paldies, - acis nodūris nomurmināja Sivēns, nezin kāpēc vairāk rozā nekā parasti.
- Redz kur I-ā un Pūce. Iesim - nosvinēsim Sivēna Cildeno Varoņdarbu! Pūka Priedītēs ir uzklāts galds. Vēl tikai jāiegriežas pie Kengas pēc pārējiem un tad...
- Kliņģeris būs? - cerīgi vaicāja Pūks.
- Man liekas, ka būs gan. Medus rausis.
- Ēē... ar rozā... ar rozā glazūru, vai dzelteno?
- Būs. Un vēl būs šokolādes kūciņas ar... Nu gan mēs esam aizpļāpājušies! Sivēn, neatpaliec.
- Jā, jā, pasteigsimies gan! - teica Pūks. - Un pie reizes, Sivēns var turpināt.
Tad kāpēc būt man lielākam?
Un kāpēc augt man garākam?
Ja esmu mazs, bet žiperīgs,
Un sasodīti varonīgs!
SIVĒNA DIENA
Viņi bija dabūjuši virvi un vilka Pūces krēsus, gleznas un citas mantas ārā no vecās mājas, lai viss būtu gatavs pāriešanai uz jauno māju. Kenga Pūces istabā sēja mantas virves galā un jautāja no lejas Pūcei:
- Vai šī vecā trauklupata tev ir vēl vajadzīga? Un ko darīt ar paklāju? Tur tikai caurumi vien ir...
Un Pūce sašutus atkliedza: - Protams, vajadzīga! Tā nav nekāda trauklupata, bet mans kaklauts. Un paklājs arī vēl pavisam labs, ja tikai prot salikt mēbeles, kā pieklājas.
Rū visu laiku lēca lejā un atkal, uzsēdies mantām, brauca pa virvi augšā, un Kenga par to ļoti uztraucās, jo nevarēja viņu pieskatīt. Kenga sapīka un sāka ķildoties ar Pūci, teikdama, ka tā nav nekāda māja, bet īsts pelējuma un netīrības Midzenis, kam sen bija laiks apgāzties. Lai tikai viens paskatās uz šīm drausmīgajām suņu sēnēm, kas aug kaktā! Pūce, mazlet izbrīnījusies, paskatījās lejā, jo viņa neko nezināja par kaut kādām suņu sēnēm tad viņa nicīgi iesmējās un paskaidroja, ka tas ir sūklis, un, ja dažas personas nepazīst mazgājamo sūkli, tad patiešām - kas par laikiem pienākuši!
- Labi, jau labi, - noņurdēja Kenga, bet Rū iespiedzās pa vidu:
- Es gribu redzēt Pūces sūkli! Re, kur ir! Vai, Pūce! Tas nav sūklis, tas ir jūklis! Tu zini, Pūce, kā no sūkļa iznāk jūklis? Tas iznāk, kad...
Bet Kenga strauji viņu pārtrauca:
- Rū, bērniņ! - Jo tā taču nedrīkstēja runāt ar personu, kas prot rakstīt OTRDIENA.
Vai sagāzusies Pūces māja jums ko neatgādina? Ko visai zināmu. Pamēģināsim atcerēties, kāda tā bija, pirms vētra nolauza lielo koku. Atceraties? Kā saule lieliski spīdēja gan starp mākoņiem, gan cauri tiem, bet vecais egļu biezoknis, kas valkājis savas skujas visu gadu, izskatījās vecs un noplucis blakus jaunās caurspīdīgi zaļās mežģīnēs ietērptajiem skābaržiem. Un milzīgais pūces kastanis kā nepieejamas pils tornis slējās pāri visam. Taču pamazām, palēnām tas sāka noplukt, jo saimniecei, kura ir visai aizņemta ar ko ļoti ļoti svarīgu, nav laika rūpēties par mitekļa uzturēšanu kārtībā. Un lūk šis nams, kurš pieblīvēts visvisādām Noderīgām Lietām, sāk ietrupēt un aizvien biežāk krakšķēt, kad uzpūta stiprāks vējš. Tas atgādina... Jā, tas atgādina mums mūsu pašu civilizāciju, kāda tā izskatās no malas. Varētu jau pajautāt, kas gaida šo torni, kurš krakšķ un līgojas aizvien biežāk, taču labāk to nedarīsim - ja gadījumā radīsim atbildi, tā var izrādīties nepatīkama.
Dažbrīd pārņem notiekošā nerealitātes sajūta, redzot, cik precīzi atkārtojas vēsture. Izskatās, ka atkal atgriezušies konfūcisti, kvēlie Kara Dievības kalpi, "Mēs Esam Par Visiem Pārāki" ideoloģijas piekritēji, kurus velti savulaik kritizēja Laodzi un citi daosi. Viņi ir atgriezušies lai valdītu pār visu, tikai nomainījuši zīda halātus pret tumši ziliem uzvalkiem un uniformām. Lasot "Daodedzin", ir sajūta, ka šis darbs rakstīts gandrīz vai vakar, tik atpazīstamas mūsu ikdienā ir tajā aplūkotās problēmas. Tā atkal un atkal, neraugoties uz pagājušajiem gadu tūkstošiem, daoisms izrādās visai aktuāls. Arī noderīgs.
Esmu pārliecināts, ka pārejas posmu starp izglītotā prezidenta Džona F. Kenedija valdīšanu (vai tā vienkārša nejaušība, ka viņš tik bieži citēja "Daodedzin"?) uz pašreizējo laiku, kad valsti vada virkne skandalozu administrāciju, kurās ir tikai Lielkapitāla pārstāvji, nu nekādi nevar uzskatīt par Progresu. Dažbrīd liekas, ka viņu mērķis ir iznīcināt mūsu demokrātijas sistēmu, pie reizes padarot neapdzīvojamu mūsu valsts zemi, ūdeņus un gaisu, un savu rīcību maskējot ar saviem Zvaigžņstrīpotā Patriotisma saukļiem. Pēdējos gados administratīvi krietni iegrožotas sociāli aktīvo intelektuāļu rindas, piespiežot tos noslēgties klusā un izolētā lokā, bet to vietā ar sabiedrību runā neizglītoti, toties aktīvi konservatīvie. Tas nav tas, ko būtu vēlme nosaukt par Attīstošos Veselīgu Sabiedrību.
Pie tam nekādi nevar saprast, kāpēc šie ļaudis sevi dēvē par konservatīvajiem, ja nav nekā, kas liecinātu, ka viņiem būtu vēlme saglabāt kādas vērtības. Viņi nerūpējas par dabas resursu saglabāšanu, bet gan tos izsaimnieko. Kaut paši vārdos ir par morāles un ģimenisko vērtību saglabāšanu, tiem piederošie mediji un izklaides industrija dara visu, lai šīs vērtības izšķīstu kā cukurs tējā. Pie tam visai liekulīgi skan, ja par morāli runā tie, kuri palielina savus īpašumus pateicoties agresīvai uzņēmējdarbībai, kurā ņem vērā tikai likuma pantus, nevis kādus morāles apsvērumus. Viņi necenšas saglabāt arī naudu. Vismaz nodokļu maksātāju naudu. Un liekas, vienīgais, par kā saglabāšanu konservatīvie patiešām cīnās, ir tās īpašības, kuras cilvēce sen atzinusi kā ļaunumu nesošas: aprobežotību, neiecietību, nežēlību, fanātismu, agresivitāti un alkatību.
Konservatīvie (pēc pašu vārdiem ļoti ticīgi ļaudis) mīl skandēt, ka "Dievs palīdz tam, kurš pats sev palīdz". Tāpēc viņi sev palīdz, sagrābjot visu, ko vien var sagrābt. Un neceriet, ka viņi palīdzēs vēl kādam citam. Un negaidiet ka viņi palīdzēs Zemei
Piemēram, ne tik sen mūsu "konservatīvie" līderi izraisīja karu, lai sagrābtu savā kontrolē Persijas līča naftas laukus. Šai karā uzbrucēju valdība oficāli sankcionēja naftas sūknēšanas platformu bombardēšanu, (tā radot lielāko jūras piesārņojumu pasaules vēsturē) piespiežot aizstāvošās puses karaspēku aizdedzināt naftas urbumus, lai dūmu aizsegā spētu atkāpties. Uzlidojumos pilsētām, ceļiem, hidrelektrostacijām u.c. izdzīvošanai nepieciešamajiem infrastruktūras mezgliem, nogalināja ceturtdaļmiljona cilvēku (no kuriem lielākā daļa bija civiliedzīvotāji)... Šobrīd mēs to atceramies kā ekoloģiski vispostošāko karu, kurš izmaksāja 60 miljardus dolāru. Viņi iznīcināja visas savu priekšgājēju iestrādes enerģijas taupīšanā, gandrīz pārtrauca finansēt alternatīvo enerģijas ieguves veidu pētīšanu, atļāva veikt naftas urbumus dabas lieguma zonās un okeāna piekrastē, atteicās piešķirt līdzekļus rūpnieciski piesārņoto teritoriju attīrīšanai, un tā tālāk. Ar šādiem "tautas līderiem" nespēj sacensties pat visļaunākais ienaidnieks!
Un, lai kā tas arī apbēdinātu cilvēkus, kuri dod priekšroku rūpēm par ko daudz svarīgāku - kā, piemēram, cilvēces attīstību un tās izdzīvošanas nodrošināšanu, - lielākā daļa šo politisko līderu rūpējas tikai un vienīgi par sevi. Tāpat kā senatnē, arī mūsdienās tas nozīmē Karu.
Šobrīd ik gadu miljardi ASV nodokļu maksātāju naudas tiek tērēti militārajām vajadzībām: bruņojumam, armijai, ieguldīti t.s. aizsardzības rūpniecības nozarēs - padarot vēl lielāku jau tā nenomaksājamo nacionālo parādu laikā, kad pa visu valsti braukā nodokļu nenomākti bruņoto bandu barveži, narkotiku tirgotāji un maniaki medī nepieskatītos bērnus, pa ielām klīst prātā jukuši sirmgalvji, iepirkumu ratiņos stumjot savu pieticīgo iedzīvi. Revolvera Drudža pārņemti, visu vecumu iedzīvotāji šauj viens uz otru: sešdesmit četras slepkavības dienā - rezultātā divarpus gadu laikā iet bojā vairāk ASV pilsoņu, nekā amerikāņu karavīru visos sešpadsmit Vjetnamas kara gados (neskaitot ik gadus aptuveni simts tūkstošu ievainoto).
Mūsu milzīgais dvīņu brālis, Padomju Savienība, samazinājās, iegrožoja savu militāro apetīti, bet mēs vēl joprojām dzīvojam kā pagātnē. Tajā pašā laikā, salīdzinot ar mums, nelielās Vācija un Japāna, netērējot militārajām vajadzībām gandrīz neko, apsteidz mūs praktiski visās jomās. Ko gan mēs gūstam par tiem triljoniem dolāru, kas pēdējo trīsdesmit gadu laikā iztērēti valsts militārajam potenciālam? Parēķināsim... Jā, mums ir tik un tik iznīcinātāju un bumbvedēju, kas nelido, varena tanku armāda, kas nebrauc, noliktavas pilnas ar ieročiem, kas nešauj... Nē, tas nav tas. Vismaz mums tā saka. Ak jā - pusmiljona tonnu indīgo atkritumu gadā. Armija ir pats lielākais šīs "produkcijas" ražotājs. Lai gan kāds mums no tā labums, pateikt nevaram. Katrā gadījumā indīgie atkritumi nav tā prece, kuru var atdot atpakaļ veikalā, paprasot par to iztērēto naudu...
Šie atkritumi agri vai vēlu nokļūst augsnē. Šodien četrpadsmit tūkstoši četri simti militāro poligonu oficiāli atzīti par toksiski piesārņotiem. To attīrīšana nodokļu maksātājiem izmaksās vairāk nekā divsimt miljardu dolāru. Šādi ASV Bruņotie Spēki ir mūsu valstī lielākie Planētas Piegānītāji. Viņu tiešā pārziņā ir aptuveni divdesmit pieci miljoni akru sabiedriskās zemes, un vēl aptuveni astoņus miljonus akru tie "aizņēmušies" no tādām valsts aģentūrām kā, piemēram, Amerikas Mežu Dienests (U.S. Forest Service), kur nacionālajos mežos ik gadu noritsimtu sešdesmit trīs militārās mācības. Interesanti kā Bruņotie Spēki apietas ar tie uzticēto zemi?...
ASV armijas Inženieru Korpusa pārstāvji raksturo Kolorado kalnu masīva "F baseinu" kā "reģionu, kur vienas kvadrātjūdzes piesārņojums pārsniedz visus uz mūsu planētas konstatētos rādītājus". Tūkstoši dzīvnieku un putnu iet bojā, tikai ieklīstot te vai nolaižoties ūdenī. Nevadas štata poligons "Bravo 20" - sešdesmit četras Mēness ainavas kvadrātjūdzes, kuras piecdesmit gadus ir arušas artilērijas šāviņi. 1983.-1984. gadā Stilvoteras (Stillwater) nacionālā parka ūdeņi plūdos sajaucās ar artilērijas poligona šāviņu bedrēs uzkrājušos ķimikāliju slāni un, atgriežoties vecajās gultnēs liegumā, nogalināja vairāk nekā septiņus miljonus zivju un tūkstošiem putnu. Divdesmit trīs miljoni artilērijas, tanku un mīnmetēju šāviņu iznīcinājuši deviņdesmit kvadrātjūdzes Džefersona poligonā, Indianas štatā. Aptuveni pusotrs miljons šo šāviņu tā arī nav uzsprāguši, daudzi no tiem ieurbušies augsnē un nav vizuāli atrodami. Viens no ekspertiem atzina, ka lai attīrītu šo kādreiz neskarto zemes nostūri, nepieciešams visā deviņdesmit kvadrātjūdžu platībā noņem trīsdesmit pēdas augsnes virskārtas, tam izmantojot bruņubudozerus. Kā Laodzi rakstīja 46. nodaļā:
Tad, kad zemes virsū dao ievēro,
Zirgi mēslojumu ved uz lauka.
Tad, kad dao netiek ievērots,
Pāri laukiem auļo kara zirgi.
...
Un vēl 67. nodaļā:
...
Treji lielākie dārgumi man ir doti:
Pirmais to vidū ir mīla pret cilvēkiem,
Otrais no tiem ir mana pieticība,
Trešais dārgums ir mana pazemība.
Kam ir cilvēkmīestība, tas var drosmīgs kļūt,
Kam ir pieticība, tas var atļauties būt devīgs,
Kam ir pazemība, tas var valdnieks būt.
Drosmīgais bez cilvēkmīlestības, devīgais bez pieticības,
Valdnieks, kam nav pazemības,
Virzās pretī savai bojāejai.
...
Daosu izpratnē jāvalda tā, lai "piepildītu vēderus un nostiprinātu kaulus", t.i. par sabiedrību jārūpējas, sākot no maznodrošinātajiem slāņiem. Mūsdienu valdnieki, uzņēmēji un rūpnieki, "vada sabiedrību" atvieglojot dzīvi un darbību, piešķirot naudu savējiem, mantiski bagātajiem. Dolāru straume tek pie tiem. Līdzīgu situāciju aprakstīja Lao Dzi 53. nodaļā:
...
Kur ceļas krāšņas valdītāju pilis,
Tur nezāles aug laukos, tukšums apcirkņos.
Kur dižie staigā izrotātos tērpos
Un katrs nēsā asu ieroci,
Kur liela izvēlība ēšanā un dzeršanā,
Kur mantu sakrāts pārmērīgi daudz,
Tur valda laupītāju likums, bet ne dao.
Pūks uzmeklēja Sivēnu, un viņi abi kopā gāja atpakaļ uz Septiņjūdžu Mežu.
- Sivēn, - Pūks mazliet nedroši ieminējās, kad viņi labu gabalu bija gājuši klusēdami.
- Jā, Pūk?
- Atceries, es reiz teicu, ka man laikam vajadzēs sacerēt Goda un Slavas Dziesmu? Tu jau zini, Par Ko.
- Tiešām, Pūk? - jautāja Sivēns, un viņa šņukuriņš maziet nosarka. - Jā, liekas, tu teici gan...
- Es to sacerēju, Sivēn.
Sārtums lēni kāpa no Sivēna šņukuriņa līdz pat ausu galiem un tur arī palika.
- Nopietni, Pūk? - viņš aizkritušā balsī jautāja. - Par... Par... To Reizi, Kad?... Tu tiešām to izdarīji?
- Jā, Sivēn.
Sivēna ausu gali nu dega kā ugunī, viņš mēģināja kaut ko teikt, bet visi vārdi bija iestrēguši kaklā, un, lai kā viņš klepoja, laukā nekas nenāca. Tāpēc Pūks turpināja:
- Dziesmā ir septiņi panti.
- Septiņi? - Sivēns pēc iespējas mierīgi pārvaicāja.
- Khm, - kāds ieklepojās spiedzīgā balstiņā.
- Sivēn!?
- Jā. Tu zini, kur ir Pūks?
- Sen neesmu manījis...Taču, ja reiz esi te, vēlējos tev par ko jautāt. Kā tev iet?
- Lieliski, - Sivēns atbildēja. - Vakar divi cilvēki man lūdza autogrāfu!
- O! Tad tak tam vajadzētu parādīties ziņās!
- Jā. Tas patiesi ir ļoti aizraujoši...
- Un kādas tev attiecības ar I-a?
- Nu, es pat nezinu... - teica Sivēns. - Mēs sen neesam redzējušies.
- Tas nemaz nav slikti. Atvaino. Vecais lāga I-ā... Man jābūt mazliet iecietīgākam.
- Jā, viņam netrūkst iemeslu satraukumam, - Sivēns piekrita. - Ir visai grūti būt par I-ā...
- Nu katram mums pietiek iemeslu... - es teicu. - Tev pašam piemīt tieksme mazliet uztraukties. Taču, neraugoties uz visiem iemesliem, tu kaut ko dari lietas labā. Tur atšķirība starp jums abiem. Nu, vismaz viena no atšķirībām.
- Vienalga, - teica Sivēns. - Mēs nedrīkstam būt pret viņu pārāk strikti. Esmu pārliecināts, ka viņš novērtēs pat mazumiņu Labestības. Taču nu man jāskrien, - viņš piemetināja. - Vajag satikt Pūku. Uz redzēšanos.
Lūk tā.
- Tas nemaz tik bieži negadās, ka vienā dziesmā būtu septiņi panti, vai ne, Pūk?
- Nekad, - atbildēja Pūks. - Kaut kas tāds, manuprāt, vispār nav bijis.
- Vai Citi jau zina? - apvaicājās Sivēns, noliecies, lai, protams, tikai paceltu un aizsviestu no takas kādu žagariņu.
- Nē, - teica Pūks. - Es nupat domāju, kā tev patiktos labāk: vai ja es tev tūlīt nodziedātu vienam pašam vai ja mēs pagaidītu citus arī un tad es nodziedātu visiem uzreiz?
Sivēns brīdi padomāja.
- Zini, Pūk, man vislabāk patiktu, ja tu nodziedātu man tagad, un tad... un vēlāk tu nodziedātu mums visiem. Jo tad Katrs dzirdētu, bet es varētu sacīt: "O, jā, Pūks man teica..." Un izlikties, ka es nemaz neklausos.
Ja šobrīd, lasot šīs rindas, kādam liksies, ka mēs zināmā mērā esam tādi nedroši Sivēni, kas Aizdomīgi raugās uz visām neargumentēti optimistiskajām biznesa-kāds-tas-ir nākones perspektīvas prognozēm, iespējams, tas ir tāpēc, ka dzīvojam valstī, kura par spiti tam, ka tās iedzīvotāji ir tikai 5% no cilvēces, patērē 25% uz visas planētas saražotās enerģijas un rada 25% kaitīgo gāzu, kuras tiek izsviestas atmosfērā, palielinot siltumnīcas efektu. Laikā, kad Japāna un Vācija, jau vairākus gadus gūst reālus ienākumus no investīcijām enerģijas taupīšanas tehnoloģijās - izveidojot Vācijas modeli visai EES, - amerikāņi, neraugoties uz nemitīgi pieaugošajiem tēriņiem, praktiski ignorē šo jautājumu, tērējot līdzekļus paši-zināt-kam.
Līdz ar to nopietni šaubos, vai šajā valstī patiesi mīl savu zemi. Vai tad šī mīlestība nesākas jau savā ģimenē, mājā? Taču pat uzmetot visai paviršu skatienu vidusmēra amerikāņa mājoklim, namam un garāžai, ieraugām šaušalīgu daudzumu ķīmisko preparātu, kurus izmanto, lai savaldītu dabu... Amerikāņi ik gadu izgāž savos zālājos sešdesmit septiņus miljonus tonnu pesticīdu, kas ir krietni vairāk, nekā izmanto visi mūsu fermeri, audzējot lauksaimniecības produkciju. Daži no šiem trisdesmit četriem preparātiem, ar kuriem apstrādā Zālāju Brīnumus, neizturēja valsts komisijas pārbaudi vēl 1940.-os gados. Bet 90% no pārējiem septiņdesmit tūkstošiem ķīmisko preparātu, ko ik dienas izmanto Savienotajās Valstīs, nekad nav pārbaudīti, konstatējot to toksiskuma pakāpi.
Un ja mēs skeptiski raugamies uz iespēju netraucēti dzīvot tikpat bezatbildīgi arī turpmāk, nesamaksājot par izpostīto pilnu cenu, tad tas ir tāpēc, ka dzīvojam uz planētas, uz kuras ik gadu izgaist gandrīz septiņdesmit dzīvības formas, ik minūti tiek izcirsti septiņdesmit pieci akri meža, kur trešdaļa planētas virsmas jau pārvērtusies par tuksnesi, bet sausuma viļņi un plūdi ar katru gadu kļūst aizvien biežāki, postošāki un pierastāki. Čīles dienvidos, zem kaitīgo izmešu radītā ozona cauruma, - kurš ir jau četras reizes lielāks par ASV teritoriju un turpina palielināties, - vasaras plaukumā saulesbrīllles, cepures un nosedzošs apģērbs jau ir norma, jo ultravioletais beta starojums te jau pieaudzis vairāk nekā par 1000%, salīdzinot ar laiku pirms cauruma izveidošanās. Šajā rajonā neticamos apmēros palielinājies aklu, ar kataraktu slimu trušu, aitu un zivju skaits, kam par iemeslu, kā uzskata, ir tas pats ultravioletais starojums. Antarktīdas ūdeņos tas par 25% samazinājis fitoplanktonu, kurš kalpo par dzīvības pamatu okeānā.
Tāpēc, kad dzirdam Nopietnas Runas par ekoloģiskās kultūras strauju izaugsmi, un par cilvēces spēju atrisināt jebkuru problēmu, mēs nevaram nepajautāt: "Kurš te Kuru Māna?".
Pēc tam izbraucam no pilsētas dabā, vērojam, ieklausamies. Un daba mums čukst, ka Lielā Spriedze pieaug, un drīz var pieņemt ļoti Interesantus apmērus - patiesi ļoti Interesantus. Un tāpēc vēlos pastāstīt to, ko esam uzzinājuši no dabas, daosiem, Tibetas budistiem, Amerikas iezemiešiem, pravieša Jesajas un citiem: lūzums, jauna dzīves veida sākums tuvojas. Un tas būs tik ļoti atšķirīgs no līdzšinējā, ka ir ārkārtīgi grūti, pat neiespējami to aprakstīt vardiem. Dienu, kad tas sāksies, mēs varētu nosaukt par Sivēna Dienu.
Un, pirms tā atnāks, mēs varam teikt ļaudīm, kuriem nav ne laika, ne vēlēšanās iepazīt dabas pasauli: "Neiespringstat - jūs ar to iepazīsities tā vai tā". Jo turpmākajos gadu desmitos tā nāks pie jums (kaut ne vienmēr tā, ka jums tas būs patīkami). Varbūt prātīgāk būtu to iepazīt šodien? Bet tas ir tikai piedāvājums, nekas vairāk.
Te guļ šis koks, kas bija zaļš
Un Pūcei likās ļoti jauks.
Ar viņu sarunājās draugs,
ES (ja tas jums vēl zināms nav),
Kad atskanēja brīkšķis skaļš.
Jo, redziet, bija vētrains laiks
Un apkārt gāzās Pūces koks.
Un tas nu nebija vairs joks.
Bet es jums teikšu, kaut kas baigs!
Pat Lācim nobālēja vaigs.
Bet Sivēns (SIVĒNS) droši sauc:
- Kam galvas nokārāt? Nav vērts!
Ja būs caur padusēm man vērts
Viens auklas gals, tad, jūsu rauts,
Es tikšu augšā. Ko tur daudz!
- Sveiks, I-ā, - es teicu. - Mēs te tieši par tevi...
- Protams. Kad manis nav, tad jau aiz muguras var... - noteica I-ā. - Mājieni, pārmetumi, aizdomas... Mūsu dienās nekad nezini, ko no kura var sagaidīt. Pat no draugiem. Protams, ja tev IR draugi.
- Beidz bubināt, I-ā. Tev NOTEIKTI ir draugi. Piemēram, Sivēns. Viņš kā reizi man teica, ka labprāt tev palīdzētu tikt galā ar taviem kreņķiem.
- Viņš tā teica? Mazais Sivēns tā teica? Vai patiesi jaukais, slaidais, jaunais sivēntiņš tā teica?
Lūk tā.
Un beidzot tēmu... Apzinās to ļaudis vai nē, taču cilvēki, būdami tikai viena no daudzajām dzīvnieku sugām, šobrīd nespēj saglabāt ne sevi, ne citus tālākai attīstībai. Jo Zeme sākusi īstenot pati savu programmu līdzsvara atjaunošanai. Būdama, lēna, dāsna, mīloša, tā mums sūtījusi gana signālu, ka tas notiks, - notiks, vēlos uzsvērt, arī paša cilvēka labā. Jūtīgākie tos uztver, taču biezādainākie kādu dienu atklās, ka ir Ierauti Aukstumā, kā tas kādreiz notika ar mamutiem, kurus laiku pa laikam atrodam iesalušus ledājā vietās, kas viņu dzīves laikā bija leknas zāles pārpilnas ganības, un kuru mutes vēl pilnas ar barību un acīs sastindzis jautājums: "Kurš izslēdza siltumu?" Cik var noprast, pamatiemesls Tam Kas Tuvojas ir planētas noplicināšana - totāla mežu izciršana.
ASV pilsoņi ik gadus tērē miljardu dolāru, subsidējot Amerikas Mežu dienesta īstenotās veco mežu izpārdošanas mūsu kokapstrādes rūpniecībai, kā arī japāņu uzpircējiem, kā rezultātā dzīves areālus zaudē milzums dzīvnieku un putnu. Šobrīd esam samazinājuši savu pirmatnējo mežu par 96%. Tajā pašā laikā Ķīnas valdība ne tikai uztur četrdesmit piecus miljonus ierēdņu lielu mežu masīvu atjaunošanas dienestu, bet arī ieviesusi skolās koku kopšanu un audzēšanu kā atsevišķu mācību priekšmetu. Bez tam Ķīnā ar likumu noteikts, ka katram iedzīvotājam, kurš vecāks par vienpadsmit gadiem, ik gadu jāiestāda 3-5 kokus (jaunāki bērni kopj zāli un ziedus). Iespējams, ka šie ļaudis ko Zina.
- Ā, tu esi atpakaļ? Atradi Pūku?
- Nē. - teica Sivēns. - Viņš kaut kur aizklīdis. Sveiks, I-ā.
- Sveiks, draugs Sivēn, - teica I-ā. - Draugs, ne tāds kā citi.
- I-ā, es vaicāju, - tu esi manījis Pūku?
- Jā. Esmu. Sastapu nesen šo ne visai lielo, apaļīgo lācisko personību kura gan nav apveltīta ar īpaši spožu intelektu, ja jūs protams saprotat, ko es ar to...
- Jā, jā. Zini, kur viņš ir?
- Nē.
- Redz kur viņš jau nāk kopā ar Trusīti!
- Pūk, - atdzīvojās Sivēns. - Vai neesi aizmirsis, ka apsolīji Pūcei palīdzēt sakārtot...
- Protams, ka neesmu aizmirsis, - teica Pūks. Tu taču zini, ka man ir fonogrāfiska atmiņa.
- Tu vēlējies teikt, - sarunā iespraucās Trusītis, - fotogrāfiska.
- Nē, - Pūks palika pie sava. - Fonogrāfiska. Griežas un griežas. Citu reizi pārlec un atkārtojas. Tāpēc es tik labi visu atceros.
- Tev to ir jāizkopj, - teica Sivēns.
- Jāizkopj ko? - atvaicāja Pūks.
Jā. Taču palūkosim vēl tālāk. Vēlētos visiem interesentiem ko vēl pastāstīt, kas varēu būt visai noderīgs Tuvojošajās Pārmaiņās. Ceru, ka no visa stāstītā sapratāt, ka daosu ceļš nav nekas Nemainīgi Noteikts. Galu galā, daoisma pamatā ir sekošana Dao, bet to nevar ierobežot dogmās un strikti nodefinēt. Kā pausts pašās pirmajās "Daodedzin" rindās:
Dao, ko iespējams apjēgt,
nav mūžīgi esošais dao...
Tradicionāli daoismu dēvē vēl arī par Drakona Ceļu, jo drakons Ķīnas kultūrā simbolizē pārmaiņas. Taču, ņemot vērā, ka Rietumu puslodē drakonam ir mazliet negatīva loma, iespējams, mūsu izpratnē daoismu daudz labāk varētu simbolizēt Tauriņš ar savu izaugsmi no kāpura caur kūniņu. Taču, neatkarīgi no tā vai cita simbola, daoisms ir Pārmaiņu un Pārvērtību Ceļš - ceļš, kuru ejot, kaut kas pārtop citā.
Diezgan patiesi daudzus gadsimtus daosu ceļu asociēja ar maģiju, jo tā vai citādi daoisms patiesi ir maģija - iespējams, visai praktiska un utilitāra, taču maģija. Te varam norādīt uz diviem šīs maģijas noslēpumiem - diviem daosu pārtapšanas principiem, kur var izrādīties turpmākajos gados visai Noderīgi. Pirmais ir Negatīvā Pārvēršana par Pozitīvo. Otrais - Pozitīvā Piesaistīšana Pozitīvajam. Atšķirībā no citiem daosu noslēpumiem, ir iespējamība, ka šie principi var nonākt "Nepareizajās" Rokās, taču jāatzīst, ka "nepareizajās" rokās tie vienkārši nedarbosies. Varētu vēl piemetināt, ka vislabāk šos principus māk pielietot Sivēni.
Negatīvā Pārvēršana par Pozitīvo tiek diezgan plaši pielietota daosu cīņas mākslās. Pašaizsardzībā, jūs izmantojat uzbrucēja spēku savā labā, pavēršot to pret viņu pašu. Faktiski uzbrucējs pats pakļūst sava sitiena ceļā jūs tikai viņam piepalīdzat. Un jau pēc brīža, ja uzbrucējam pietiek saprāta, viņš pārtrauks uzbrukt un liks jūs mierā.
Šo principu jūs varat izmantot viselementārākajās sadzīves situācijas. Ja jums met ar akmeņiem, varat tos izmantot savas mājas celtniecībā, ja jums met ar tomātem, varat sākt tirgoties ar dārzeņiem. Jūs varat mainīt situāciju, mainot savu attieksmi pret to. Piemēram, milzīgo auto plūsmas sastrēgumu uz tilta jūs varat izmantot kā iespēju Padomāt, Palasīt, vai Uzrakstīt Vēstuli. Tiekot vaļā no sava slimīgā pašnovērtējuma un priekšstatiem par to, kā JĀBŪT, mēs ļaujam pasaulei būt tādai, kāda tā ir. Līdzīgā veidā mēs varam pārveidot savas negatīvās rakstura īpašības. Egoistiska ietiepība var pārtapt pašaiziedzīgā altruismā, tieksme manipulēt ar citiem var pārtapt vēlmē sākt kontrolēt pašam savu dzīvi un pilnveidot sevi kā personību - un palīdzēt citiem veikt to pašu. Tieksme būt sīkumainam un ieslīgšana detaļās var tikt pārveidota prasmē analizēt, skrupulozi, soli pa solim tuvoties kopsavilkumam. Nenoteiktība un viedokļa trūkums var pārtapt universalitātē un spējā aplūkot un novērtēt situācijas "no putna lidojuma". Un tā tālāk.
Viņš lido augstāk, augstāk vien.
Velk Pūce dūšīgi. Velk Pūks,
Līdz Sivēns galā tiek un, lūk,
Jau šņukuru pie spraugas slien.
Caur TIKAI VĒSTULĒM viņš lien.
Ak, Sivēns drosmīgais! Urrā!
Vai drebēja viņš? It nemaz!
Kur piedzīvots, ka zvēriņš mazs
Caur vēstuļkasti sprauktos tā
Un nebaidītos ne no kā?
Te būs vēl viens piemērs tam, kā negatīvo pārvērst pozitīvajā, taču nu jau iz reālas dzīves.
1838. gada janvārī Čarlzs Dikenss ar izdomātu vārdu apceļoja Jorkšīru, pārbaudot sūdzības par nežēlīgu apiešanos ar bāreņiem internātskolās. Viņam nevajadzēja īpaši piepūlēties lai konstatētu, ka valodas par vardarbību ir patiesas. Liecībā par kāda internāta pedagogu Viljamo Šou, kuru sniedzis viņa vainas dēļ palicis akls audzēknis, lasām: "Vakariņās bija silts piens ar ūdeni un maize... Vienā gultā parasti guļ kādi pieci zēni... Svētdienās izsniedza slidenu katlu ar tēju, kurā bieži peldēja tārpi... Tur bez manis bija vēl astoņpadsmit zēni, no kuriem divi bija pilnīgi zaudējuši redzi... Novembrī viņš pilnībā zaudēja redzi, un tad viņu pārcēla uz citu istabu, kur priekšā jau bija deviņi citi zēni, kuri arī bija kļuvuši akli..."
Drēgnā dienvidū Dikenss klīda zem svina pelēkajām debesīm pa mikla sniega piedzītajiem Jorkšīras kapsētas celiņiem, uzmeklējot lētajās "skolās" reiz atdoto bērnu kapus. Un viena no kapakmeņiem, notraucis slapjā sniega kārtu, viņš izlasīja: "Šeit dus Džordža Eštona Teilora miesas ... pēkšņā nāvē mira Viljama Šou k-ga vadītajā Speciālajā skolā..." Tieši te Dikenss izdomāja sava jaunā stāsta par zēnu, kuru līdz nāvei nomocījis sadistiskais skolotājs, galven varoņa vārdu Smaiks. Šis romāns "Nikolass Niklbijs" tika uzrakstīts, lai pievērstu uzmanību šīm skoām, kuras Dikenss bija ieraudzījis, un - kā viņš pats izteicās, - lai iznīcinātu tās. Pāris gadus pēc romāna publikācijas sabiedrības sašutums bija pieaudzis tik liels, ka valdībai nācās reformēt skolu/cietumu sistēmu.
Caur visu Dikensa daiļradi kā sarkans dzīpars vijas viņa paša bērnības atskaņas. Bērnības ar desmit stundu darba dienu no žurkām mudžošā noliktavā, ar parādu cietumā ieslodzīto tēvu, - lai atklātu pašapmierinātās Viktorijas laikmeta sabiedrības ēnas puses un negācijas, nežēlību kas pastāvēja kā pašsaprotama "izklaide". Tomēr pats Dikenss drīzāk bija "izklaidētājs', nevis "reformators". Viņš ar netīksmi raudzījās uz sociālo reformu sludinātājiem, jo tie novērsa ļaužu uzmanību no dzīves pamatvērtībām, tik grūti iegūtām un aizstāvāmām, šādā veidā neviļus kaitējot viņa sludinātajam.
Tā vietā Čarlzs Dikenss apbūra londoniešus ar viegliem, jaukiem stāstiem, attēlojot tajos mājīguma, miera un drošības atmosfēru, kurā lasītājs varēja būt pārliecināts, ka visas problēmas atrisināsies un labais beigās uzvarēs... Bet pēc tam šajās rimtajā burtu pasaulē viņš ieveda tos, par kuru eksistenci sabiedriba nenojauta vai neko nevēlējās zināt sava sirdsmiera labad - ubagus, aizmirstos, pazemotos, apspiestos. Izglītojai sabiedrības daļai nācās pārvarēt netīksmi un tos pamanīt.
Balstoties tikai pašam uz savas bērnības pieredzi, pavadītu nu ne pārāk rožainos apstākļos, kad tēvs nebija diezko jēdzīgs, bet māte nebija diezko gādīga, Čarlzs Dikenss pastāvīgi, izmantojot tikai savu literāta talantu un rakstnieka autoritāti, radīja ideālas Viktorijas laikmeta ģimenes modeli, kas turpmāk kalpoja visai plašām ļaužu masām kā paraugs. Visskaistākais šī ideāla iemiesojums - Ziemassvētku vakars ģimenes lokā, - mums ir zināms arī šobrīd. Bez tam, zināmā mērā pateicoties tieši Dikensam ir mainījusies attieksme pret bērnību, kuru sāka uztvert (vai arī turpmāk tā būs?) kā ārkārtīgi svarīgu cilvēka dzīves posmu, kad viņu īpaši jāciena un jāaizstāv.
Ziemassvētku vakarā Dikenss, labi zinādams virknīti burvju mākslinieku triku, izklaidēja savus un kaimiņu bērnus, pārvēršot kārbu ar zāģu skaidām par jūrascūciņu, izņemot no tukša katliņa plūmju pudiņu, žonglējot ar monētām tā, ka bērni spiedza sajūsmā.
Viņš bija burvju mākslinieks arī ikdienas dzīvē, pārvēršot pasauli sev apkārt, darot to labāku, dodot cerību tiem, kuri to zaudējuši, it sevišķi bez apgādniekiem palikušajiem neaizsargātajiem bērniem, kuriem pirms tam tie, kam vara un nauda, uzmanību nepievērsa. Un vismaz šiem bērniem viņš bija kas vairāk, nekā tikai "izklaidētājs". Kad Dikenss nomira, viņu pēdējā gaitā pavadīja tūkstošiem cienītāju, un ziedu kalnā, kas klāja kapa kopiņu, kā viņa dēls rakstīja, bija daudz "vienkāršu pļavu ziedu, pušķīšos sasietu ar raupja auduma stērbelēm".
Un tad viņš drāžas, tad viņš brēc:
- Ak, steidziet Pūci, putnu, glābt!
Ak, steidziet Pūku, lāci, glābt! -
Līdz sauciens Mežā sadzirdēts
Un zvēri auļo, rikšo, lec...
- Jel ātrāk, ātrāk! - Sivēns bļauj,
Un citiem ceļu rāda viņš.
(Urrā, lai dzīvo SIVĒNTIŅŠ!)
Drīz viņi durvis vaļā rauj
Un mums ar Pūci iznākt ļauj.
Lai dzīvo Sivēns! Sveiks! Urrā!
Urrā!
- Sveika, Kenga. Kas tev tur rokā?
- Atnāca pastnieks, - Kenga atbildēja, - un atstāja mums šo te vēstuli Sivēnam.
- Dīvaini. Parasti pastnieks ap šo laiku ir te. Taču šodien viņš nav rādījies.
- Un kādu laiku nerādīsies, - teica Kenga. - Viņa vēstuļu maisu kaut kur aizstiepa Tīģeris.
- Ak, Tīģeris. Sasodīts!... Tagad mani katalogi un rēķini būs izkaisīti pa visu Septiņjūdžu Mežu. Ceru, ka viņam vismaz kāds prieciņš no tā tiks.
- Es varu noorganizēt Meklējumus, - paziņoja Trusītis, uzreiz sākot kontrolēt situāciju. - Pūce, tu varētu lieti noderēt izlūkošanā no augšas. I-ā, kur tu kavējies?! Pūks un Sivēns...
- Sivēns paliek te, - es teicu. - Liekas, ka tā ir Ļoti Svarīga Vēstule.
Kamēr Sivēns uzmanīgi mēģina atvērt apoksni, iepazīsimies ar principu Pozitīvais Piesaista Pozitīvo. Vieglāk to būs saprast, ja atcerēsimies I-ā Sindromu. Piemēram, ja mēs bieži atkārtojam bērniem, ka viņi ir Neveikli, Neaudzināti, Netalantīgi, Dumji, tad ar laiku viņi tādi kļūst. Zināmā līmenī apziņa uztver un saglabā citu sacīto kā patiesību, pat ja teiktais ir visai tālu no tās. Sivēnu Saasinātā Uztvere viņus padara īpaši uzņēmīgus pret šādu iedarbību. Taču vienlaikus tā palielina to spējas pozitīvi mainīties. Tāpēc daoisms tik lielu uzmanību pievērš iespējai attīstīt Sivēnam raksturīgās īpašības, kā arī aktualizē pozitīvu vērtējumu un attiecības.
- Es tā īsti nesaprtu, kas tas ir, - teica Sivēns. - Varbūt tu palūkosi?
- Njā... tas ir kas nopietns, Sivēn. Šī vēstule ir no Sandhurstas Universitātes, no Humanitāro Zinātņu Maģistra, Filozofijas Doktora Pembertona K. Trokmortona:
"Ļ.cien. Sivēna k-gs.
Sandhurstas Universitātes Reģentu Padome pilnvarojusi mani informēt Jūs par mūsu vēlmi piešķirt Jums Drosmīgā Dzīvnieka (Dr.Dz.) goda nosaukumu. Mēs ļoti priecātos, ja Jūs pagodinātu mūs ar savu klātbūtni goda nosaukuma piešķiršanas ceremonijā, kas notiks..."
- Sivēn, tas taču ir lieliski! Sandhurstas Universitātes goda nosaukums! Sasodīts! Tagad tev būs kaut kas, ko piekārt rāmītī pie sienas. Un es nemaz nezināju, ka viņi ko tādu dara.
Tā, pie kā mēs palikām? Ak jā.
Princips Pozitīvais Pievelk Pozitīvo uzskatāmi izpaužas daosu pārliecībā, ka labas veselības noslēpums slēpjas pašā veselībā. Tāpēc daosi lielu vērību pievērš veselības - kā fiziski, tā emocionāli un intelektuāli, - un ilga mūža pamatprinciu izpētei, un darbojas, pamatojoties uz tiem. Savukārt rūpnieciskā "medikamentu/operāciju" medicīna uzskata, ka veselības noslēpums atkarīgs no slimībām, tāpēc jāpēta slimību un nāves jautājumu. Rezultātā tipiska Rietumu slimnīca drīzāk ir nevis slimo un cietušo veselības atgūšanas iestāde, bet gan kaujas lauks, kur ar pēdējiem zinātnes atklājumiem bruņoti mediķi cīnās ar Neveselību.
Līdzīgi kareivīgi noliedzoši principi dominē arī biznesa pasaulē. Liekas, ka biznesmenis ir veiksmīgs tāpēc, ka ir Agresīvs, - viņš nosaka mērķus un dara visu, lai tos sasniegtu. Iespējams, ka tieši pozitīva attieksme palīdz atklāt mērķus un rada panākumiem labvēlīgus apstākļus. Taču visdrīzāk vērotājs no malas tur saskatīs nevis Pozitīvu Attieksmi, bet gan Agresivitāti. Tieši tā arī nodomās. Bet tā kā agresija izraisa vēl lielāku pretagresiju, tad tas būt-plaukstošam-uzņēmējam pārvērš Darījumu Ķērienu par Visu Karu Pret Visiem, kad nav sabiedroto, ir tikai intereses un peļņa vai zaudējumi. Tā uzplaukst kareivīguma un negatīvisma atmosfēra, kurā ir diezgan maz veiksmīgo, un vēl mazāk ir laimīgo.
"Kas, zinādams savu vīrišķo spēku, Turpina sevišķā nespēkā palikt... Un viņš var atpakaļ vērsties un atka kļūt kā bērns." "Bērni, kuri rotaļājoties spēlē dzīvi, izprot tās īsteno būtību un tās likumsakarības skaidrāk nekā pieaugušie... uzskata sevi par dzīvesgudriem, jo tiem ir liela pieredze, tas ir, daudz piedzīvotu neveiksmju." Mēs varam teikt, ka dižs cilvēks spēlē dzīvi līdzīgi kā bērns, un līdzīgi kā sieviete piesaista sev cilvēkus un idejas. Ārēji viņa spēle var izskatīties nopietna, un pievilcība vīrišķīga, taču tik un tā viņš ir kā bērns tiešs un sievišķīgi atvērts.
Nu lūk, un tagad esam nonākuši pie tā, kuru uzskatām par visu laiku dižāko Sivēnu, kurš neatgriezeniski ir mainījis gan savu, gan miljonu cilvēku dzīvi, pateicoties tam spēkam, kas pieejams tiem, kuri īsteno Pozitīvais Pievelk Pozitīvo principu. Lūk kā to apraksta Džuan Dzi:
Ja gudrais valda pār Zemdebess impēriju, viņš iedvesmo cilvēkus, darbojoties līdz ar tiem tā, ka viņi seko tā mācītajam, paši nezinot kāpēc un no brīvas gribas. Viņa ietekmē ļaudis pievērš uzmanību savām manierēm, bet niknums un vardarbība viņos noplok. Tie pilnveido sevi kā jau cilvēki, kuri darbojas kopīgam labumam tā, it kā paši to no sirds vēlētos. Vai var šādu valdnieku salīdzināt ar dižākajiem vārdiem, kuri palikuši ļaužu atmiņā un hronikās? Viņš dzīvoja sen pirms jebkura no tiem. Viņa vienīgā vēlme šajās sen aizmirstajās dienās bija pievērst citu sirdis mieram un līdzsvaram Tikumībā.
Bērnībā Mohandass Karamčands Gandijs bija kusls un kautrīgs zēns. "Vienīgie mani draugi bija grāmatas un mācības", - viņš vēlāk rakstīja. "Līdz ar zvanu ierados skolā un līdz ar zvanu devos mājup, tā pagāja diena. Es bēgu no skolas mājup, jo neparko nespēju ar kādu sarunāties." Pieaudzis viņš devās studēt uz Lielbritāniju. "Pat kad es apciemoju paziņas, ja ļaužu bija vairāk par pusduci, es burtiski zaudēju runas spējas." Taču Gandijs bija Skolnieks. Viņš alkaini uztvēra visas zināšanas, kuras varēja apgūt. Mācījās, visu laiku esot Sivēns. Mācījās būt Sivēns. Un vairākus vissvarīgākos dzīves principus viņš uzzināja no vecākiem.
Tēvs viņu mācīja būt drosmīgam, cēlsirdīgam un bez iebildumiem sekot ētiskiem ideāliem. Māte viņam iemācīja maigumu, pieticību, apdomīgumu, kā arī to elastīgo iekšējo spēku, kas vienmēr ņem virsroku par spīti ārējai piekāpībai. Vecāki viņam iemācīja, ka tam, kurš tiecas uz pozitīvu mērķi, arī sevī jābūt pozitīvi noskaņotam un, ka labais vienmēr uzvarēs ļauno pat tad, ja liekas, tam nepieciešams it kā pārāk ilgs laiks.
Beigu beigās, apgūstot šīs teorētiskās atziņas praksē, analizējot vienu Neveiksmes Cēloni pēc otra, Gandijs kļuva par īstenu cīnītāju, kurš guva uzvaras tur, kur daudz ppieredzējušāki un erudītāki pareģoja viennozīmīgu sakāvi. Un viņš nevis vienkārši uzvarēja, bet gan panāca uzvaru, kā ķīnieši saka, "cīnoties bez cīņas".
Sadūries Dienvidāfrikā ar vispārēju un likumīgu indiešu diskrimināciju, Gandijs sāka nevardarbīgās pretošanās kampaņu. Bet kad viņu par pieklājīgi nepiekāpīgo uzvedību ieslodzīja cietumā, tur lasīja iedvesmojoties Toro eseju "Pilsoniskā nepakļaušanās". Tomēr apzīmējumi "pretošanās" un "nepakļaušanās" viņam ne visai patika. Meklējot mazāk agresīvus jēdzienus, viņš izvēlējās no sanskrita "satjagraha" (Satyagraha), burtiski Patiesības Spēks.
Gandijs uzskatīja, ka Patiesības Spēks uzveic agresoru, pieklājīgi, pacietīgi, cītīgi to mainot - mainot, nevis iznīcinot. Atkal un atkal viņam teica, ka tas nedarbosies, atkal un atkal, neraugoties uz pretinieku daudz lielāko spēku un varu, tas darbojās.
Dienvidāfrikā Patiesības Spēks inspirēja likumprojektu Par Indiešu Atbalstīšanu. Indijā, pateicoties šai taktikai, tika īstenotas milzums demokrātisku reformu: tika apvienotas politiski nošķirtās teritorijas, partijas un frakcijas; pārtraukts pilsoņu karš; atjaunotas iekšējās ražošanas nozares; visa Indija atbrīvota no Lielbritānijas kundzības; atbrīvoti indiešu sabiedrības izraidītie - "nepieskaramie". Patiesības Spēks atcēla arhaisko kastu likumu, saskaņā ar kuru pie vismazākajām aizdomām "nepieskaramos" varēja vajāt un ieslodzīt bez tiesas un izmeklēšanas. Šis Spēks deva Gandijam, kurš nestrādāja valsts pārvaldē, taču vadīja Indiju, tik lielu autoritāti sabiedrībā, ka viņš varēja panākt politisku piekāpšanos tikai izsludinot bada streiku. Pateicoties tam viņu tautā sāka dēvēt, lai kā tas viņam pašam nepatika: par Mahatmu, t.i. Dižo Dvēseli. Pašam Gandijam tas negāja pie sirds, un viņš nerimis agalvoja, ka ar satjagrahas palīdzību šādus rezultātus panāktu jebkurš.
Visur, kur viņš ieradās, mainījās dzīves situācija un cilvēku dzīves. Kā rakstīja viens no viņa biogrāfiem: "Viņš... izmainīja ļaudis, raudīdamies uz tiem nevis tā, kā viņi sevi paši uztvēra, bet gan tā, kā viņi labprāt sevi redzētu, it kā viņi pilnībā būtu tikai no tā labā, kas viņos principā bija." Ir daudz grāmatu un monogrāfiju, veltītas M.K.Gandijam un viņa Satjagrahas kustībai. Taču tajās , esmu pārliecināts, ne ar pušplestu vārdu nav pieminēts tas, kuru citēsim mēs, "Daodedzin":
Nekas nav pasaulē tik mīksts un maigs kā ūdens.
Un tieši tas visvairāk spējis cieto graut.
Bet pašu ūdeni nekas nav spējīgs mainīt. (78. nodaļa)
Upes un jūras viisās ielejās valda
Tādēļ, ka tās tiecas viszemākās būt,
Tādēļ tās ir valdnieki visās lejās.
Un arī apskaidrotais:
Ja viņš ilgojas pacelties ļaudīm pāri,
Viņam jākļūst vispazemīgākajam.
Ja viņš ļaužu vidū grib izvirzīties,
Viņam jākļūst visapvaldītākajam.
Un tātad:
Lai gan viņš paceļas pāri, ļaudīm nekļūst smagi,
Lai gan viņš izvirzās priekšā, ļaudis nav atstumti.
Un arī:
Ļaudis labprāt izvirza viņu un no tā nenovēršas.
Tādēļ, ka viņš ne ar vienu nesacenšas,
Neviens visā zemē nespēj sacensties ar viņu. (66. nodaļa)
Prasmīgs virspavēlnieks nemīl karu,
Prasmīgs karavīrs nav saniknots.
Tas, kurš spējīgs uzveikt, nesāk ķildu.
Tas, kurš vadīt spēj, nav augstprātīīgs.
Šāds ir īstās miermīlības de.
Šāds ir ļaužu vadīšanas pamatlikums.
Tikai tā var nonākt saskaņā ar dabu
Līdz pat senākajam pirmssākumam. (68. nodaļa)
...
Viņš pret tiem, kas labi, vienmēr labs.
Un pret tiem, kas ļauni, arī vienmēr labs,
Šādi stiprinoties labestībā.
Tiem, kas uzticīgi, apskaidrotais vienmēr uzticīgs,
Taču arī neuzticīgajiem viņš ir uzticīgs,
Šādi stiprinoties uzticībā.
... (49. nodaļa)
Pat visskaistākie ieroči nelaimi vēsta,
Tādēļ visas radības ieročus nīst.
Tas, kurš izpratis dao, pie ieročiem nekavējas.
...
Cildenais uzvar, bet neizjūt uzvaras prieku.
Kas ar uzvaru lielās, tas līksmo, kad ļaudis mirst.
Kas nāvēšanā gūst prieku, ilgoto nesasniegs.
...
Daudziem cilvēkiem mirstot, vajag tos godināt sērās.
Tam, kas gūst uzvaru kaujā, kā bērēs jāizturas. (31. nodaļa)
Varmākas nenomirst dabiskā nāvē.
To es gribu atzīt par mācības pamattēzi. (42. nodaļa)
Kas ir līdz pusei, tas kļūs pilns.
Kas salīcis - tiks iztaisnots.
Kas tukšs ir, tas taps piepildīts.
Kas vecs ir, tas tiks atjaunots.
Kam maz ir, tam tiks iedots klāt.
Kam daudz ir, tam nāks apskurbums.
Un arī gudrais:
Vienoto jauzdams, ir pasaulei paraugs.
Viņš nevēlas spīdēt, tādēļ ir gaismā.
Viņš nemēdz būt augstprātīgs, tādēļ ir dižens.
Viņš neslavē sevi, tādēļ kļūst slavens.
Viņš nelaužas priekšā, tādēļ tiek izcelts.
Viņš nesāk ķildas, būdams neuzvarams.
Ko senie teica: "Kas ir līdz pusei, tas kļūs pilns," -
Nav velti sacīts.
Tas visu patieso pilnību izteic. (22. nodaļa)
Citi saka, ka Lao Dzi mācība par citu (un sevis) pārvaldi skaisti skan, taču ir nepraktiska - reālajā dzīvē nedarbojas. Nepiekritīšu. Darbojas, un kā vēl darbojas! Varētu teikt, ka brīnumaini darbojas. Taču Gandijs nelietoja šādus epitetus. Viņš labi zināja, kas rada šādus "brīnumus": pastāvīga garīgās izaugsmes likumu - it sevišķi Pozitīvais Piesaista Pozitīvo, - ievērošana.
- Te nu mēs esam! - aizelsies paziņoja Pūks.
- Misija Izpildīta, pasta maisa saturs ir te - ziņoja Trusītis.
- Mums, kā lai to labāk pasaka, ir zināms Pārsteigums Sivēnam, - teica Pūce.
- Jūs ko, gribat teikt, ka tas viss Sivēnam?!
- Jā gan, - teica Pūks.
- No cienītājiem, - piemetināja Pūce.
- Man?! - aizsmacis čukstēja Sivēns. - Es... es nezinu, ko lai saka.
- Tad es ieteiktu neiespringt un neteikt neko, - piezīmēja I-ā.
- I-ā, - es brīdināju. - Atceries, ko vēl pavisam nesen Sivēns teica par...
- Es taču neko, - I-ā sāka skaidrot. - Es tikai domāju, ka šādos, nu šādos gadījumos teikt kaut ko nav nekādas vajadzības.
- Nu tas jau skan labāk.
- It īpaši, ja esi Īpaši Pieticīgs un Izturēts. Kā Sivēns.
- Lieliski.
- Vai arī kā es.
- Hmm...
Daosi jau izsenis bija ievērojuši, ka viss, kas sasniedz savu galējo robežu, pārvēršas pretmetā: Galējais Jan (vīrišķais pirmssākums) pārtop par Iņ (sievišķais pirmssākums) un tā tālāk. Šobrīd cilvēce savā attīstībā zināmā mērā sasniegusi maksimumu, ja tā var teikt. To var nodēvēt par Agresivitātes Laikmetu. Cilvēks pret cilvēku, cilvēks pret Zemi... Pēc daosu uzskatiem nākošajam jābūt Dziedināšanas Laikmetam, vai kaut kam tamlīdzīgam. Taču pirms tam laikam būs tas, ko varētu saukt par Lielo Attīrīšanos.
Tā kā mūsu planēta sākusi visai aktīvi darboties, lai atbrīvotos no cilvēka saražotajām indēm, un sadziedētu cilvēka cirstās brūces, daudzām saprātīgām būtnēm var rasties iemesls bailēm. Daudzi no tiem meklēs glābiņu ārēji spēcīgās "mēs-Dieva-izredzētie" tipa reliģijās, cerot tā izvairīties no Sodošā Dieva dusmām (nesaprotot, ka tuvojošais "sods" būs analogs paša cilvēka rīcībai, atdodot viņam visu atpakaļ; neapzinoties, ka Besgalīgais Visuma Spēks ir daudz varenāks un bezkaislīgāks par jebkuru ekskluzīva Ciema Reliģiozā kluba sargu). Daudzi vienkārši attapsies "nepareizajā" laikā un "nepareizajā" vietā, jo līdz šim nebija pievērsuši uzmanību apkārtējās pasaules signāliem. Daudzi nolādēs šo pasauli domājot, ka tā nolādējusi viņus.
Taču patiesībā mēs esam vislaimīgākā paaudze cilvēces vēsturē, jo kad tas viss notiks, mēs savām acīm piedzīvosim apkārtējās pasaules metamarfozi. Un uzzināsim, ko tad senie daosi dēvēja par Absolūtās Tikumības Laikmetu. Kad izzudīs pēdējās pašreizējās agresīvās civilizācijas paliekas, mēs attapsimies tajā tīrajā un plaukstošajā pasaulē, kura pastāvēja pirms Lielās Šķelšanās. Cilvēces Mācība, bez šaubām, tiks rūpīgi studēta un ņemta vērā. Bet Lao Dzi aprakstītā un Gandija iemiesotā nevardarbīgā valdība un tās gudrā valdīšana uzplauks visur. Tā būs Sivēna Diena.
ATVADAS
Vēlētos pabeigt šo daoisma Ekspozīciju jeb Ikspzīciju ar dažiem šur tur nejauši izvēlētiem citātiem. Pirmā būs budistu pamācība. Otrais - fragments no sera Artūra Konan-Doila vēstules, bet trešais - īss kādas Hansa Kristiana Andersena pasakas atstāsts. Paši saprotat: tāds jauks un politkorekts kokteilis, no visa pa druskai, neviens nav aizmirsts.
- Tev, liekas, ļoti patīk izmantot citu cilvēku sacītos vārdus, - teica Sivēns.
- Tā nu tas ir, - pievienojās I-ā. - Pie tam viņš tos nekad neatdod atpakaļ tiem no kuriem paņēmis.
Lai nu kā būtu, sāksim ar budistu pamācību:
Patiesības pasaulē nav nekādu Austrumu un nav nekādu Rietumu. Tad kur gan ir Dienvidi, kur Ziemeļi? Ilūzija iežogo pasauli. Apskaidrība nojauc robežas.
Bet tagad vārds Šerlokam Holmsam stāstā "Jūras Līgums":
"Ja indukcija patiesi kam ir nepieciešama, tad tās ir reliģijas, - viņš teica, atspiedies pret slēģi. - Loģikas adepts spējīgs reliģiju pacelt līdz eksaktas zinātnes līmenim. Manuprāt vislabākais pierādījums Providences esamībai ir ziedi, bet viss pārējais - mūsu spējas, vēlmes, mūsu barība, - tas ir tikai tas, kas nepieciešams mūsu eksistencei. Roze ir pāri tam visam. Tās krāsa un aromāts, kas tā krāšņo dzīvi, nav izdzīvošanas nepieciešamība. Roze ir vienkārši no augšas sniegts Providences esamības pierādījums. Tāpēc atkārtoju vēlreiz: kamēr vien būs ziedi, mums būs cerība."
Un visbeidzot, īss Andersena "Lakstīgala" atstāsts:
"Ķīnas imperators bieži klausījās lakstīgalas vīterošanu, kas viņam sagādāja lielu baudu. Reiz viņam uzdāvināja mehānisku putnu, apzeltītu un inkrustētu ar dārgakmeņiem. Imperators ļoti izbrīnījās, cik precīzi mehāniskais putns atkārtoja visus lakstīgalas treļļus, pie tam darīja to ikreiz, kad imperators to vēlējās. Valodas par brīnumputnu ātri aplidoja visu impēriju un visi (vai gandrīz visi) - sākot ar zemnieku bērniem un beidzot ar augstākajiem valsts ierēdņiem, - sajūsminājās par šo tehniskās domas un varēšanas brīnumu. Bet pa to laiku īstā lakstīgala, visu aizmirsta, aizlidoja.
Taču pagāja laiks, un reiz sabojājās mehāniskā putna uzvelkamais mehānisms - tā apklusa. Bez tās dziesmām, kas tik ļoti nomierināja, imperators savārga un saslima. Ar katru dienu viņa veselība pasliktinājās, un pēc kāda laika viņš jau bija uz miršanas robežas. Šai brīdī aiz loga sāka vīterot atgriezusies lakstīgala. Imperatorā pamodās vēlme dzīvot un visai drīz viņš atkal bija vesels."
Bet tagad Sivēns mums uzdungos vēl kādu dziesmiņu. Gau galā šī grāmata ir veltīta viņam.
- Sivēn, vari sākt?
- Jā, es... (hik!) liekas, jā... (hik!) - samulsis teica Sivēns. - Man sanāca kaut kā šādi...
Visi rosās, visi brēc, satraucas un kaut kur lec!
Meklējot un neatrodot, ņemot, dodot, ņemot, dodot.
Neatrodot.
Un tā var pienākt dzīves rudens,
Nesaprotot, ka tāpat kā ūdens
Galvenais ir tikai Ceļš,
Pa kuru dodies kā vējš.
Bet lēnām.
Nestiep līdzi vecos smagumus,
Un nesatraucies par jaunumiem.
Izmet ārā visu nevajadzīgo,
Un labāk padomā par augstāko!
(Ak, cik nejaukas atskaņas. Ko darīt?
Sasodīts!)
Un uzmanīgi ieklausies, ko pasaule tev ausī čukst,
Nevis tajā, ko ikdiena apkārt klukst.
Un tad varbūt tu atcerēsies
Aizmirsto.
(O! Atskaņas nav, bet tik un tā labi!)
Zem zilajām debesīm
Šis Ceļš ir bezgalīgs.
Un sākas tas ar pirmo soli,
Ar pirmo pasperto akmens oli.
Neviens nezina, cik tālu tas vedīs,
Bet galvenais ir iet.
Tikai nevajaga skriet.
(Ak, cik nejaukas atskaņas. Ko darīt?
Sasodīts!)
Neredzams - nesaskatīsi,
Līkumojošs - nesatversi.
Pāri gravām, robežām,
Cauri ežām, birztalām.
Plūst bez gultnes līkumojot,
Kā strautiņš jautri burzguļojot.
Ceļš.
(Nejauki skan, bet nezinu, kā labāk to nodziedāt.)
Nesapņo par nākotni - esi!
Aizmirsti pagātni - būsi!
Ej!
- Lieliski, Sivēn! - es teicu. - Dzeja, protms, draņķīga, ja to vispār var saukt par dzeju. Bet doma laba. Es zināju, ka tu vari.
- Vai tās jau ir beigas? - vaicāja Sivēns.
- Jā, - es atbildēju. - Mūsu stāstam pienākušas beigas.
- Liekas, ka tā patiesi ir, - teica Pūks.
- Jā. Un tomēr...
- Jā, Sivēn?
- Ja vaicātu man, tad es teiktu, ka šīs beigas ir ļoti līdzīgas sākumam.
NE-BEIGAS :)
Par autoru
Bendžamins Hoffs ir amerikānis (no Oregonas pavalsts). Rakstnieks, fotogrāfs, muzikants un komponists, kurš no sirds mīl Mežus un Lāčus. Un, protams, arī Sivēnus.
Mākslas zinātņu bakalaurs (viņš uzskata, ka šis grāds liecina par viņa zināšanām tieši Austrumāzijas Mākslā, bet iespējams, ka tas vairs nav tiesa), relatīvi nesen papildinājis zināšanas Japānā, apgūstot daiļdārzniecību un bonsai. Šobrīd raksta. Vismaz ar to aizņemts lielāko diennakts daļu. Pārējo laiku velta daosu jogai, taidzicjuaņ, gaisa pūķu akrobātikai, bumerangu izgatavošanai un mešanai, kā arī daosu tenisam (lai kas tas patiesībā nebūtu). Bez tā visa viņam ļoti patīk gulēt vai garšļaukus uz grīdas lasīt.
Viņš ir sarakstījis tādas grāmatas kā "Pūka Dao", "Sivēna De", kā arī "The Singing Creek Where the Willows Grow: The Mystical Nature Diary of Opal Whiteley" (visas izdotas izdevniecības "Penguin" apgādā).
(c) Benjamin Hoff. The Te of Piglet. 1992.
(c) sev un ļaudīm par prieku tulkojis Artis Buks, 2004.